Tad nu tā, papētiju nedaudz šos jauniešus, kas atrodas Cēsu nepilngadīgo cietumā. Man krasi mainijās viedoklis par šiem jauniešiem. Noskatijos arī dokumentālo filmu ''Aiz žoga''.
Tad nu tā, papētiju nedaudz šos jauniešus, kas atrodas Cēsu nepilngadīgo cietumā. Man krasi mainijās viedoklis par šiem jauniešiem. Noskatijos arī dokumentālo filmu ''Aiz žoga''.
Tad nu tā. Ir aksioma - neviens bērns nepiedzimst ļauns. Es nerunāju par tiem , kuriem ir kaut kādas garīgas novirzes, psihiatru noteiktas, nevis sabiedrība pasaka ''tu esi šizofrēniķis ar slieci izvarot'' vai tamlīdzīgi. Ja mēs patītu to visu filmiņu nedaudz atpakaļ, mēs atrastu to punktu, kas šos bērnus ir padarījuši ļaunus. Cik nu jaunieši bija intervēti šajā filmiņā, viņi visi sacīja, ka pie vainas ir ārēji apstākļi. Piemēram, viens puisis intervijā teica, ka tēvs bija atsēdējis cietumā vairākus gadus, un kad tika brīvībā, puiku dauzija un samācija viņam cietuma gudrības, kuras pēc tam lika lietā. Taču kāds cits teica, ka apstākļi spieda, jo māte bija dzērāja un, lai paēstu nācās zagt un tirgot narkotikas iegūstot naudu. Principā var secināt, ka te jaunieši dalās divās kategorijas, tiem kuriem ir uzmanības trūkums un tie kuriem apstākļi spieda uzsākt lejupeju. Nav noslēpums, ka kolonijā nokļūst arī jaunieši no labvēlīgām ģimenēm, it kā nauda ir, labvēlīga ģiemene, viss ko vēlas ir, bet kas tad būtu par iemeslu nokļūt cietumā? Uzmanības trūkums. Kad psihologi strādāja ar jauniešiem no labvēlīgām ģimenēm, viņi secināja, ka ja jaunietis vai bērns netiek ievērots, viņš pievērš sev uzmanību savādāk - demolējot, kaujoties, lietojot narkotikas utt. Tas arī ir punkts, kāpēc viņi nokļūst tur, kur ir nokļuvuši patlaban. Bet par to tā kā mazāk.
Arī cietumā šie jaunieši, manuprāt, dalās divās kategorijās, tie kuri kaut ko iemācās un tie kuri neiemācās neko noderīgu. Piemēram, filmā ''Aiz žoga'' kāds jaunietis, kuru intervēja teica, ka tie ''pareizie'' tiek nodauzīti un viņus pasludina par ''kreisajiem'' jeb vienkārši sakot atstumtajiem. Un tie atstūmēji ir kā pāvi - dižojās un cīnās par greznību un varenību. Piemēram, izolātorā tika turēts viens čigāns, kuru nemitīgi piekāva, jo viņš nepakļāvās baram. Kad viņu intervēja, es aiz datora ekrāna pat varēju just, ka nu cilvēks tiešām palicis kārtīgs, izdomājis nākotnes perspektīvas ko darīs brīvībā un atklāti nosoda savus notiesātos biedrus par viņu rīcību. Arī, būdams cietumā, viņš izkopa savu dziedāšanas talantu. Tāds bija vēl vairums tos, kurus intevēja. Puiši arī atzīst to, ka viņiem pietrūkst ģimene. un, ka, būdami cietumā, viņi tikai tad apzinās ģiemenes vērtību un to, cik daudz nozīmē mamma un tētis. Kā arī, kad intervēja vienu puisi, viņam uzdeva jautājumu vai vecāki bieži pie viņa brauc, viņš atbildēja, ka vecāki nevienu reizi nav bijuši un pat neatbild uz viņa rakstītajām vēstulēm.
Faktiski, es secināju, ka pie vainas ir nevis šie paši jaunieši, kas nokļuvuši tur, bet viņu ģimenes, jo vairāk nekā 92% ģimeņu Latvijā ir destruktīvas, bērnus audzina psiholoģiski neizglītoti cilvēki, kā vecāki māk, tā māca savus bērnus un pēc tam paši brīnās, ka bērns sēž cietumā. Piemēram, nocitēšu nedaudz par Maksimu, kurš bija ieslodzīts nepilngadīgo cietumā.
''Maksims ticis vaļā no narkotiku atkarības, rīdzinieks. Nav gribējis mācīties, mājās nav jutis uzmanību, jo visas vecāku rūpes bija veltītas mazajai māsiņai. Kā protestu sācis lietot narkotikas, savā kompānijā varēja izcelties, darīt visu, ko vēlas.'' viņam tika uzdots jautājums, kāds ir viņa tagadējais skatījums uz ģimeni. Viņš atbildēja
''Tagad esmu iemīlējis mazo māsiņu un, kad braucu apciemot ģimeni, viss ir savādāk. Tagad es viņiem esmu svarīgs, un viņi man arī. Es novēlu visiem vecākiem pievērst uzmanību visiem bērniem, nevis tikai vienam. ''
Es par sevi arī varu pastāstīt, taču nevēlos saņemt nekādus uzbraucienus. Man pašai arī nav viegla dzīve, mani vecāki ir šķīrušies, tēvs nelikas ne zinis par mani, māte tieši tāpat, skolā līdz 10 klases sākumam mani apcēla, gan fiziski iespaidoja, gan garīgi. Kādu laika posmu bija vienkārši ''bedrē'', kad sāku lietot narkotikas un alkoholu, esmu gājusi arī zagt, kaut kur datu bāzē droši vien stāv informācija, par veikala sīko huligānismu, kad gāju zagt drēbes, jo pirms vairākiem gadiem bija mana dzīve vienkārši katastrofa. Pašai bija doma pat izplatīt narkotikas, jo naudas nebija tik daudz cik gribētos. . .
Katrā ziņā tas viss, ko secināju saskan arī ar mani pašu un noteikti saskan arī ar šiem zēniem. Pat atrodu samērā daudz kopīgas lietas, kas ir man ar šiem jauniešiem. Tātad kļūdas tiek pieļautas ģimenē. Tātad katram vecākam, no mazotnes bērna šūpulī jāieliek un jāiestāda mīlestība, godīgums, atklātība un uzticība- visas labās īpašības. Ja to nav, tad jāsāk ar sevi, lai pēc tam to varētu nodot saviem bērniem.
Es pat no sirds gribētu aci pret aci parunāt ar kādu no šiem cietuma jauniešiem, bet šaubos vai mani kāds tur pielaistu..
:)
liku tajā malaļetkā bruģi.. sīkie lisie šmurguļi streļija cīgas
es teicu davaj ņem.. šie saka nomet zemē, nedrīkst, lai kāds redz, ka es dodu
Sim rakstam es varetu tikai daleji piekrist, teiksim, pat mazak neka 50%. Balstoties uz pieredzi un bijuso draugu loku, tad noziedzibas celu loti biezi izvelas tiesi tie jauniesi kas nak no labveligam gimenem.
Fakts ir tāds,ka vienmēr varam vainot visu apkārt,bet īstenībā pie visa esam vainīgi paši,cik cilvēki no nelabvēlīgām ģimenēm ir tieši izsitušies?Jo viņi ir garīgi spēcīgi,garīgi vājie cilvēki nokļūst cietumā vai kapā!!!
man tak nevajag tavu ticēšanu.. tikai pasaku faktu! tu drošvien bērnelis kas saskatijies cietuma filmas un domā, ka malaļetkas galvu noskrūvēs.. nemaz tādi necilvēki tur nesēž.. un visai cilvēcīga paskata viņiem tur telpas.. pat nobrīnijos.. istabiņas pa 4 purniem ar tv! vismaz gadus 5 atpakaļ kad tur pa eiropas kapeiku tieši remonts gāja.. sīkaļas vēl jaunajā korpusā nebija ielaistas.. mēs vēl tur tusējām..
Ļoti labs raksts, bet nepiekrītu autora secinājumam - "secināju, ka pie vainas ir nevis šie paši jaunieši". Protams, ka var atrast to punktu pagātnē, kas kādu cilvēku ir ietekmējis paveikto to vai šito, bet tas nekādi nedrīkst kalpot kā rīcības attaisnojums. Katram ir sava galva uz pleciem un katram pašam jāizdara secinājumi. Tas ir tāpat kā vainot slidenus ceļus pie avārijām, bet mašīnu tomēr vada cilvēks, kas redz situāciju.
Nedomāju, ka bērni būtu jāaudzinā pūkainu poniju sapņu pasaulē, kur visas sliktās lietas tiem nav pieejamas. Bērnam ir jāmaca domāt un pašam izsvērt, kas ir kas un kādas kurai rīcībai būs sekas. PIe grūtībām arī ir jāradina/jārūda jau no mazuma, jāmaca problēmas risināt.