Es rakstu šo rakstu, jo viena no manām draudzenēm ir "mirusi", nu ne fiziskā nāvē, bet līdzīgā, tas ir no dzīves viņa neko nevar izbaudīt, pat zobu saremontēt nevar. Arī pat mazā ekskursijā aizbraukt nevar, kāpēc?
Redziet, viņa izauga ģimenē, kur bija ļoti daudz bērnu. Kad viņa gāja studēt, viņai tēvs nomira. Sakarā ar to viņai piešķīra budzeta vietu un stipendiju. Nu normāli! Bet diemžēl tikai uz 2 gadiem. Nevienu augstskolu nav iespējams pabeigt pa 2 gadiem. Un vai viņa pie tā ir vainīga? Es domāju, ka ja viņai būtu labāka izglītīb, viņa pacenstos atrast labāku darbu un dzīvotu.
Kāpēc valsts var atļauties īrēt milijoniem eiro dārgu VID ēku un citus sūdus, bet neglābt cilvēkus, kuriem nav viegli gājis, no "nāves". Atkal atkārtoju, ka dzīve, kur viss, kas tev ir, ir ta ka organisms funkcionē īsti nav dzīve.
Un šādu stāstu Latvijā ir daudz.
Bet kas liedz mācīties, lai iegūtu budžeta vietu un stipendiju?