Sveiki! Ak,bērnība, kad jutos kā pasaules naba, ka neievainojams supervaronis! Latviešu mēlē būtu kaut kas tāds kā – Sūnu Cilvēks, Betona Sakārnis, Latvāņčiekurs utt. Kā bērni mēs varējām atļauties daudz vairāk, neskatoties uz sodiem – pēršana, sišana, mīļā lācīša atņemšana un iespundēšana! Jo, tad vienmēr mums bija backups, mūsu vecāki, kuri mūs izkūla no sūdiem, bet tad mums pašīem sakūla vēl lielākus! Tādēļ bērnībā daudz filozofēju, vai labāk, lai sveša tante man nolasa morāli, vai mamma pa jebalu iedod! Dažreiz gadījās abi, takā most deadly combo! Smejos kā mūsdienās vecāki baidās pacelt roku pret bērniem, nu un tādēļ varbūt arī veidojas visādi memļaku bari!
PS Atkal, lūdzu, neuztverat nopietni, un svētās govs dēļ, saviem bērniem nerādad šo! Lai, gan ja gribat,lai no viņiem izaug liesmās rūdīts pacans kā es, tad droši!
Šeit būs daži gadījumi!