Ko tieši nozīme “vērot domātāju”?
Ja cilvēks aiziet pie ārsta un paziņo, ka dzird balsis savā galvā, viņu, visticamāk, nosūtīs pie psihiatra. Patiesībā līdzīgi ikkatrs dzird vienu vai vairākas balsis savā galvā nepārtraukti – netīšos domu procesus, kurus cilvēki nemāk apstādināt. Nepārtrauktus monologus vai dialogus.
Jūs droši vien kādreiz esat sastapuši “trakus” cilvēkus, kas nepārtraukti runājas ar sevi vai kaut ko murmina. Nu lūk, tas daudz neatšķiras no tā, kas notiek ar jums un citiem “normāliem” cilvēkiem, tikai jūs to reti izpaužat skaļi. Prāta balss komentē, pārdomā, spriež salīdzina, sūdzas, ir apmierināta, neapmierināta un tamlīdzīgi. Balsij nav noteikti jābūt saistītai ar pašreizējo situāciju, tā var no jauna atdzīvināt notikumus nesenā un tālā pagātnē vai arī iztēloties un izdzīvot iespējamos nākotnes notikumus. Nākotnes gadījumā tā bieži iedomājas, ka viss noies greizi un rezultāts būs negatīvs, — to sauc par raizēšanos. Dažreiz šim skaņu celiņam pievienojas arī vizuāli tēli jeb “prāta filmas”. Pat tad, ja balss darbosies saistībā ar pašreizējo situāciju, tā interpretēs to saskaņā ar pagātnes pieredzi. Tas notiek tādēļ, ka balss pieder ierobežotajam prātam, kas ir jūsu pagātnes un arī pārmantotās kolektīvās atmiņas radīti. Tāpēc jūs saskatāt un vērtējat Tagadni ar pagātnes aci: un iegūstat pilnīgi izkropļotu tās ainu. Nav nekas neparasts, ja šī balss ir cilvēka lielākais ienaidnieks. Daudzi cilvēki dzīvo ar mocītāju savā galvā, kas nepārtraukti brūk, soda tos un atņem tiem dzīves enerģiju. Tas ari ir neizmērojamo ciešanu un nelaimju, kā arī slimību cēlonis.
Labā ziņa ir tā, ka no prāta važām ir iespējams atbrīvoties. Tā ir vienīgā īstā brīvība. Un jūs varat veikt pirmo soli jau tagad. Sāciet ieklausīties balsī, kas skan jūsu galvā; dariet to, cik bieži vien varat. Pievērsiet īpašu uzmanību visiem domu modeļiem, kas atkārtojas, – tām vecajām platēm, kas ir spēlētas jūsu prātā, iespējams, jau gadiem ilgi. Tā būs “domātāja vērošana” – tas vienkārši ir cits nosaukums procesam, kad jūs ieklausāties balsī, kas skan jūsu galvā, un jūs esat tā liecinieks.
Klausoties šai balsī, dariet to objektīvi. Pareizāk sakot – nevērtējiet to. Netiesājiet un nenosodiet dzirdēto, jo šāda rīcība nozīmētu, ka balss atkal ir jūs pakļāvusi. Klausoties tajā un vērojot to, jūs drīz sapratīsiet: tur ir balss, un te esmu es. Šī es esmu izpratne, spēja izjust pašam savu klātbūtni, nav doma. Tā rodas aiz prāta.
Tāpēc, ieklausoties savās domās, jūs apzināties ne tikai domas, bet arī sevi kā šo domu liecinieku. Ir radusies jauna apziņas dimensija. Klausoties domās, jutāt apzinātu klātbūtni – savu dziļāko es – aiz domām . Tad tās zaudē savu spēku pār jums un tūdaļ norimst, jo jūs vairs nedodat prātam enerģiju, neidentificējaties ar to. Šis ir nepārtrauktās netīšās domāšanas beigu sākums.
Kad domas norimstas, jūs piedzīvojat prāta plūsmas pārtraukumu – mirkli “bez prāta”. Sākumā šie mirkļi būs īsi, varbūt dažas sekundes, taču pakāpeniski kļūs ilgāki. Šādos mirkļos cilvēks jūt pārliecinošu klusumu un mieru sevī. Tas ir sākums vienotībai ar Esamību — cilvēka dabisko stāvokli, ko parasti aizēno prāts. Ja turpināsiet vingrināšanos, klusuma un miera sajūta padziļināsies. Patiesībā šim dziļumam nav beigu. Jūs arī sajutīsiet no šīm dzīlēm nākošu smalku prieka plūsmu – prieku par Esamību.
Tas nav transam līdzīgs stāvoklis. Nepavisam. Šeit apziņa nepazūd. Pat pilnīgi pretēji. Ja maksa par mieru būtu apziņas pavājināšanās un maksa par klusumu – dzīvesprieka un modrības trūkums, tad nebūtu vērts tos iegūt. Iekšējas vienotības stāvoklī jūs esat daudz modrāks, daudz vairāk nomodā nekā ar prātu identificētajā realitātē. Jūs esat pilnībā dzīvs. Tas arī palielina vibrāciju biežumu tās enerģijas laukā, kas dod dzīvību fiziskajam ķermenim.
Ieejot aizvien dziļāk šajā “valstībā bez prāta”, jūs sasniedzat tīras apziņas stāvokli. Šeit izjūtat pats savu Esamību tik intensīvi un ar tādu prieku, ka visas domas, emocijas, fiziskais ķermenis, tāpat kā arī visa pārējā pasaule praktiski zaudē savu nozīmi. Un tomēr, tas ir nevis ego, bet gan nesavtīgs stāvoklis. Tas paceļ jūs pāri tam, ko iepriekš uzskatījāt par savu “es”. Šī Esamība ir jūsu būtība un tajā pašā laikā tā ir neiedomājami varenāka par jums. Tas, ko šobrīd mēģinu pateikt, varbūt izklausās paradoksāli vai pat pretrunīgi, taču nav cita veida, kā to paskaidrot.
“Domātāja vērošanas” vietā pārtraukumu prāta straumē var radīt, gluži vienkārši sakopojot savu uzmanību uz Tagadni. Sajūtiet tieši pašreizējo brīdi. Tas ir ļoti patīkami. Šādā veidā aiznesiet apziņu prom no prāta aktivitātēm un radiet mirkli bez prāta, kad jūsu apziņa ir ārkārtīgi modra, taču jūs nedomājat. Tāda ir šīs meditācijas būtība.
Ikdienā varat vingrināties, uzsākot jebkuru vienkāršu darbību, kas parasti ir tikai līdzeklis izvirzītā mērķa sasniegšanai, un pievēršoties tai ar pastiprinātu uzmanību, lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, katru reizi, kāpjot augšā vai lejā pa savas mājas vai darbavietas kāpnēm, pievērsiet īpašu uzmanību katram pakāpienam, katrai kustībai, pat savai elpošanai. Esiet pilnībā šajā brīdī. Vai arī, mazgājot rokas, pievērsiet uzmanību visām sajūtām, kas rodas šīs darbības laikā – ūdens skaņai, ūdens pieskārienam, jūsu roku kustībām, ziepju smaržai un tā tālāk. Vai arī, iekāpis savā mašīnā un aizvēris durvis, apstājieties uz mirkli un pavērojiet savas elpas plūsmu. Sāciet apzināties kluso, taču spēcīgo Tagadnes klātbūtni! Ir viens noteikts kritērijs, kā pārbaudīt, vai vingrinoties esat guvis panākumus, – miera Pakāpe, ko jūtat sevī.
Tātad pirmais, taču ļoti svarīgais solis ceļā uz apskaidrību – iemācīties nošķirt sevi no prāta. Katru reizi, kad izveidosiet pauzi prāta plūsmā, jūsu apziņas gaisma kļūs spēcīgāka.
Kādu dienu jūs pamanīsiet, ka balss galvā šķiet uzjautrinoša, tikpat smieklīga kā rotaļa ar bērnu. Tas nozīmē, ka vairs neuztverat sava prāta saturu tik nopietni, jo sava “es” apziņa vairs no tā nav atkarīga.
– Ekharts Tolle
Man šķiet, ka tā ir šizofrēnija, un to pats tik vienkārši nevar izārstēt.
Nē nu neuzskatat mani par traku, bet es runāju pats ar sevi (pie sevīm nevis balsī) un man šķiet, ka viss ir diezgan ok. :|
