Fragments no grāmatas - ''Tibetas dzīvo un mirušo grāmata''
Atbildība3
56
0
Mani ļoti aizkustināja tas, kā cilvēki, kas pārdzīvojuši nāvei tuvos stāvokļus, tik precīzi un satriecoši apliecina patiesību par karmu. Viens no visbiežākajiem nāvei tuvo stāvokļu elementiem, elements, kam cilvēki veltījuši milzumdaudz pārdomu, ir ''panorāmas veida dzīves pārskats''. Izrādās, ka cilvēki, kuriem ir šada pieredze, ne tikai detalizēti pārskata savas pagātnes visspilgtākos notikumus, bet var arī redzēt savas rīcības sekas visā pilnībā. Būtībā viņi piedzīvo pilnu to seku spektru, ko izraisījusi viņu rīcība, un piedzīvo tās sajūtas, lai arī cik satriecošas vai šokējošas tās būtu, ko šī rīcība izraisījusi citos cilvēkos.
Visa mana dzīve paskrēja garām - man bija kauns par daudz ko tādu, ko bija nācies piedzīvot, nu šķita, ka man piemīt citādas zināšanas...Ne tikai tas, ko es biju izdarījis, bet tas, kā biju iespaidojis citus cilvēkus...Es uzzināju, ka pat domas nekur nepazūd.
Mana dzīve paskrēja acu priekšā...es izjutu visas emocijas, ko biju izjutis dzīves laikā. Manas acis man parādīja to, kā šīs emocijas iespaidojušas manu dzīvi. Kā tas, ko līdz šim esmu paveicis savā dzīvē, ietekmējis citus cilvēkus...
Es biju visi tie cilvēki, ko biju sāpinājis, es biju visi tie cilvēki, kuriem biju palīdzējis justies labi.
Es patiešām vēlreiz izdzīvoju ikvienu domu, ko biju domājis, ikvienu vārdu, ko jebkad biju pateicis, ikvienu rīcību, ko biju veicis. Es izdzīvoju arī ikvienas domas, vārda un rīcības sekas, iespaidu, kādu tas atstāja uz ikvienu, kurš jebkad bija nonācis manas ietekmes sfērā, vai tas bija pazīstams cilvēks, vai svešs...Vēl arī katras domas, vārda un rīcības iespaidu uz laikastākļiem, augiem, dzīvniekiem, augsni, kokiem, ūdeni un gaisu.
Es uzskatu, ka šīs liecības, vajadzētu uztvert ļoti nopietni. Tās palīdzēs saprast mūsu rīcības, vārdu un domu sekas un pamudinās mūs kļūt atbildīgākiem. Esmu ievērojis, ka daudzi cilvēki karmas realitātes dēļ jūtas apdraudēti, jo sāk apzināties, ka viņiem neizdosies izvairīties no tās dabiskajiem likumiem. Ir arī tādi, kas sludina pilnīgu karmas noliegumu, bet dziļi sevī šo noliegumu ļoti apšauba. Dienas laikā viņi var rīkoties, māksloti bezbailīgā pārliecībā bezrūpīgi noliedzot jebkādu morāli, bet naktī vienatnē viņu prāts bieži ir tumšs un satraukts. Gan Rietumos, gan Austrumos pastāv raksturīgi paņēmieni, kā apiet atbildību, kas izriet no izpratnes par karmu. Austumos cilvēki izmanto karmu, lai attaisnotos par to, ka nesniedz citam palīdzīgu roku, apgalvodami, ka viņu ciešanas ir ''viņu karma''. ''Brīvdomājošajā'' Rietumu pasaulē mēs darām pretējo. Rietumnieki, kuri tic karmai, mēdz būt pārspīlēti ''iejūtīgi'' un ''gādīgi'' un apgalvo: ja mēs palīdzam citam, tad iejaucamies lietās, ar kurām ''viņiem būtu jātiek galā pašiem''. Kāda izlocīšanās, kāda cilvēcības piesmiešana! Tikpat iespējams, ka tieši tā ir mūsu karma - atrast veidu, kā palīdzēt. Es pazīstu vairākus bagātus cilvēkus; bagātība varētu kļūt par viņu sagrāvi, veicinot slinkumu un patmīlību, bet viņi var arī izmantot iespēju palīdzēt citiem, kuru piešķir nauda, līdz ar to palīdzēdami paši sev.
Nekad nevajadzētu aizmirst, ka ar savu rīcību, runu un domām mēs izdaram izvēli. Ja izvēlamies, mēs varam izbeigt ciešanas un ciešanu cēloņus, palīdzēt sevī atmosties mūsu īstajam potenciālam jeb budas dabai. Kamēr šī budas daba nav pilnībā atmodināta un mēs neesam atbrīvojušies no savas nezināšanas un saplūduši ar nemirstīgo, apskaidroto prātu, nav iespējams pārtraukt dzīves un nāves ciklu. Mācības mums stāsta, neuzņemsimies pilnīgu atbildību par sevi tagad, šīs dzives laikā, tad mūsu ciešanas turpināsies ne vien dažas dzīves, bet tūkstošiem dzīvju. Tieši šīs atskurbinošās zināšanas liek budistiem uzskatīt, ka nākotnes dzīves ir pat svarīgākas par šo dzīvi, jo nākotnē mūs sagaida daudz kas lielāks. Šāda ilgtermiņa domāšana nosaka viņu dzīvesveidu. Viņi zina: ja šīs dzīves dēļ zaudēsim veselu mūžību, tad tas būtu tāpat kā iztērēt visus savus ietaupījumus par vienu kokteili, nesaprātīgi ignorējot sekas. Bet ja ievērojam karmas likumus un atmodinām sevī labo, mīlestības, līdzcietības kodolu, ja attīrām savu domu plūsmu un pakāpeniski atmodinām prāta dabas viedumu, tad varam kļūt par patiesi cilvēcīgām būtnēm un visbeidzot tikt apskaidroti.
Alberts Einšteins ir teicis:
Cilvēks ir tā kopuma daļa, ko mēs dēvējam par ''Universu'', daļa, ko ierobežo laiks un telpa. Viņš izjūt sevi, savas domas un sajūtas kā kaut ko atdalītu no visa pārējā - tas ir viņa apziņas optiskais apmāns. Šis apmāns mums ir kas līdzīgs cietumam, kas reducē mūsu iespējas līdz mūsu personiskajām vēlmēm un ļauj pieķerties vien dažiem tuvākajiem cilvēkiem. Mūsu uzdevumam jābūt - atbrīvoties no šī cietuma, paplašinot savas līdzcietības loku, lai tas aptvertu visas dzīvās būtnes un visu dabu tās skaistumā.
VISAS PASAULES PRIEKS
NĀK NO VĒLMES PADARĪT CITUS LAIMĪGUS
VISAS PASAULES CIEŠANAS
NĀK NO VĒLMES PADARĪT LAIMĪGU SEVI
Tev patiks šie raksti
un šadās dienās es prātoju ko es tādu esmu izdarījusi, kad jāpiedzīvo tik daudz negatīvā???? Esmu vel atbildes meklejumos.