Es ar savu vīru esmu kopā gandrīz 10 gadus. Agrāk, kad bijām nedaudz jaunāki un vēl nebijām precējušies, mēs arī itin bieži šķīrāmies, kasijāmies un darijām viens otram nesmukas lietas, lai ieriebtu. Esam plēsuši viens otra mantas, drēbes, telefonus, tad esam publiski kāvušies (vairāk kāvos es, viņš centās tikai mani nomierināt). Esam slēpuši otra lietas, tādas ko ikdienā vajag visvairāk - kosmētiku, drēbes, darba drēbes un piederumus, arī telefonus. Esmu sagaidijusi vairākkārt viņu no darba ar milzīgu ūdensspaini, ko viņš ir saņēmis tieši uz galvas pēc durvju atslēgšanas. Esmu apzīmējusi viņam seju,kā arī uzklājusi kosmētiku, kamēr viņš guļ, un pēc tam viņš ir devies gan uz darbu, gan pie draugiem. Tad vienreiz, kad biju stāvoklī gaidiju viņu piemājas mežiņā (mežs var teikt no 3 priedēm), biju tumsā paslēpusies un kad viņs nāca mājās ar savu draugu, tad es uzbruku un situ viņu ar beisbolnūju, gandrīz salauzu kājas. Viņa draugs aizbēga pat neskatoties atpakaļ, pamesdams viņu zemē. Iesitu gan tikai vienreiz, jo pēc tam atnāca vainas apziņa un veselais saprāts. Toreiz izrādijās mans vīrs nesa man atvainošanās dāvanu - bija sapircis visu ko garšīgu.
Es nezinu, kur man bija prāts tajā laikā kaut ko tādu darīt, laikam prāta aptumsums. Mans vīrs protams man piedeva, un jau nākamajā dienā mēs sagājām atkal kopā.
Tagad atceroties tādus gadijumus vienmēr smejamies viens par otru, kurš nu kādas muļķības nav sastrādājis dusmu iespaidā. Tomēr visam par spīti esam apprecējušies un joprojām kopā, un mums nekad nav bijis garlaicīgi. Mūsu draugi mēdz smieties, ka esam trakākais pāris ko viņi zin, kas pēc tik daudziem sastrādātiem mēsliem vēl ir kopā.
