Laikā pirms attīstītām un sarežģītām medicīnas iekārtām, ar kuru palīdzību droši varētu noteikt, ka cilvēks ir „neveiksmīgi” atstājis šo pasauli, daudzi baidījās, ka… tiks apbedīti dzīvi.
4 cilvēki, kas apbedīti dzīvi22
Džeimss Bondesons savā grāmatā „Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear” apraksta dažus no pasākumiem, kas tika veikti senāk, lai novērstu iespēju, ka kāds tiktu aprakts dzīvs, kā, piemēram, izgatavojot zārku ar iebūvētu zvaniņu vai karogu, kuru par mirušu uzskatītais varētu kustināt tādā gadījumā, ja tomēr nav devies uz labākiem medību laukiem.
Šeit pieminēti daži gadījumi, kad cilvēki ir tikuši apbedīti vēl esot dzīvi.
1. Kāds kurpnieks no Vācijas
1822. gadā kāds četrdesmitgadīgs kurpnieks no Vācijas tika apglabāts, kaut arī šaubas par viņa nāvi pastāvēja jau pašā sākumā. Viņa ģimene apstiprināja vīrieša nāves faktu, jo viņš, kā tie tika teikuši, „izskatījās miris”, lai arī vīrieša ķermenī netika konstatēts mirušajiem raksturīgais stingums vai līķim atbilstoša smaka. Bēres, par spīti visam, notika saskaņā ar visām tradīcijām.
Brīdī, kad kapracis uzmeta pēdējo zemi uz kapa, no kapu kopas atskanēja kluss sitiens. Kapracis ātri sāka atrakt tikko kā izveidoto kapu un, kad atklājās zārks, kapracis saprata, ka… līķis zārka iekšienē ir sācis kustēties. Kurpnieka rokas bija paceltas uz augšu, ķermenis nebija atdzisis, un kad kāds ārsts iegrieza vēnā, no atvērtās brūces plūda asinis.
Šī vīrieša reanimācijas centieni ilga veselas trīs dienas, tomēr neveiksmīgi – kurpnieks visbeidzot tika pasludināts par mirušu… atkal. Un tika apglabāts, šoreiz gan uz visiem laikiem.
2. Esija Dunbāra
1915. gadā kāda 30 gadus veca sieviete no Dienvidkarolīnas, ASV, Esija Dunbāra, piedzīvoja nāvējošu epilepsijas lēkmi. Vai, vismaz, tā visi toreiz uzskatīja. Pēc tam, kad bija paziņojuši par sievietes nāvi, ārsti ievietoja viņas ķermeni zārkā un ieplānoja bēres nākamajā dienā, saskaņā ar rīkojumu, lai uz tām varētu ierasties arī Esijas māsa, kura dzīvoja citā pilsētā.
Māsa tomēr aizkavējās un, nokļuvusi tur, redzēja, kā kapracis uzmet pēdējās lāpstas ar zemi uz Esijas kapa. Sieviete tomēr vēlējās vēl pēdējo reizi paskatīties uz mirušo māsu un lika atrakt kapu. Kad tika atvērts zārks, Esija piecēlās un uzsmaidīja visiem, kas bija sapulcējušies apkārt.
Viņa nomira pēc 47 gadiem.
3. Filomēle Žonetre
1867. gadā 24 gadus jaunā francūziete Filomēle Žonetre inficējās ar holēru un drīz pēc tam tika paziņots par viņas nāvi. Kā tas bija pieņemts tad, sievietes radinieki izsauca mācītāju un viņas ķermeni guldīja zārkā. Pēc sešpadsmit stundām zārks atradās divus metrus zem zemes.
Tāpat kā gadījumā ar kurpnieka apglabāšanu, arī šajā kapracis izdzirdēja sitienus, kas atskanēja no apraktā zārka, un to atraka. Lai arī sākotnēji nešķita, ka sieviete elpo, no viņas krūtīm plūda ritmiska skaņa un raustījās acu plakstiņu muskuļi. Tas gan nenorisinājās ilgi, un nāve Filomēli piemeklēja jau otro reizi – nākamajā dienā, kad sieviete tika apglabāta atkal.
4. Andželo Heiss
Džeimss Bondesons savā grāmatā min arī gadījumu par kādu deviņpadsmitgadīgu jaunieti no Francijas, raksturojot jaunā Andželo apbedīšanu kā „vislabāko piemēru tam, kā 20.gs. tika veikta apbedīšana”. 1937. gadā jaunais Heiss cieta nelaimes gadījumā ar savu motociklu, kā iznākumā viņš… ar galvu tika pienaglots pie sienas.
Puiša seja bija tik ļoti sakropļota, ka viņa vecākiem netika ļauts ierasties, lai apskatītu dēlu. Kad netika atrasts arī pulss, ārsti paziņoja Džeimsa nāvi, un trīs dienas pēc tam notika viņa bēres. Apdrošināšanas kompānija vēl pēc divām dienām tomēr pieprasīja puiša ekshumāciju. Kad zārks tika atrakts un atvērts, tiesu medicīnas eksperti pārsteigti atklāja, ka puiša ķermenis vēl arvien ir silts.
Izrādījās, ka viņš bija ieslīdzis ļoti dziļā komā, un tieši pateicoties pazeminātai ķermeņa nepieciešamībai pēc skābekļa, Džeimss noturējās pie dzīvības. Pēc vairākām ķirurģiskām operācijām un rehabilitācijas, Heiss atguvās pilnībā un kļuva ļoti slavens.
Cilvēki ceļoja no tālām vietām, lai puisi satiktu un ar viņu varētu parunāt. 1970. gadā viņš ceļoja apkārt ar paša izveidotu „drošo zārku”, kurā ietilpa pārtikas pieliekamais, tualete un pat neliela bibliotēka.