3 Tiešām baisi stāsti, kuri ir patiesi.18

Nolādētā sirds.

1995. gada 16. martā, Terijs Kotls nošāva sevi mājā, kurā dzīvoja kopā ar sievu Šerilu.  Pāris mēnešus pirms tam, starp viņiem bija noticis strīds - tādi viņu starpā notika diezgan bieži - un Terijs toreiz draudēja sevi nogalināt ar pistoli. Liktenīgajā dienā, Šerila noskatījās, kā Terijs ieiet vannasistabā ar 22. kalibra pistoli un pēc pāris mirkļiem atskanēja šāviens. Viņš savu dzīvi izbeidza ar šāvienu smadzenēs. 

Tomēr, notika arī kaut kas labs - Terijs, kas bija 33 gadus vecs, veselīgs un labā fiziskā formā kļuva par orgānu donoru pēc savas nāves. Ar viņa sirdi tika izglābts kāds 57 gadus vecs vīrs, Sonijs Grahams. Viņš bija saslimis ar neārstējamu sirds vīrusu un transplantācija noritēja veiksmīgi. 

1996. gadā, Sonijs uzrakstīja nelaiķa sievai Šerilai pateicības vēstuli un, lai arī, orgānu iepirkuma aģentūra ieteica nekontaktēties, Šerila un Sonijs satikās. Kad tas notika, Sonijs pirmajā acu mirklī viņā iemīlējās. Neticamā kārtā, arī Šerilai viņš iepatikās un 2001. gadā viņi uzsāka kopdzīvi. 2006. gadā, kādā intervijā vietējai avīzei, Sonijs teica : "pirmajā tikšanās reizē bija tāda sajūta it kā es viņu pazītu jau ilgu laiku. . nespēju no viņas novērst skatienu".

2 gadus pēc šīs intervijas sniegšanas, bez nekādiem strīdiem, vai citām pazīmēm par gaidāmo nelaimi, Sonija dzīve izbeidzās tieši tādā pat veidā kā Terijam - viņš izdarīja pašnāvību nošaujoties. 

Upura nemierīgais rēgs.

Kad 1977. gadā, slimnīcas sanitārs Alens Šoverijs tika izsaukts ierasties Čikāgas policijā uz nopratināšanu, viņš zināja par ko ir runa. Jeb, drīzāk, par kuru : Terēze Basa, kas strādāja tajā pašā slimnīcā, 1976. gadā, tika savās mājās sadurta un viņas līķis aizdedzināts. Alens domāja, ka viņi neko nezin. Viņš bija lieliski noslēpis visus pierādījumus. Taču, notika kas negaidīts. Jau mirusī Terēze policijai pastāstīja par notikušo.

Neilgi pēc Terēzes nāves, 1977. gada sākumā, slimnīcas darbiniece Remija Čua - kas kopā ar Terēzi bija strādājusi, bet ne pārāk labi viņu pazina - pamanīja mirušo sievieti staigājam pa slimnīcas gaiteņiem. Pavisam drīz pēc šī, ar Remiju sāka notikt dīvainas lietas. Viņa uzvedās savādāk kā parasti, sekoja rutīnai, kas nebija viņas pašas. Kļuva attālināta no realitātes un, nereti, izskatījās kā trancā. Dziedāja dziesmas, kuru vārdus viņa nezināja, un vēlāk pati noliedza, ka to ir darījusi. Šīs savādās izdarības turpinājās, līdz Remija iekrita gultā un sāka sarunāties ar savu ģimeni Terēzes balsī. 

Viņa lūdza savam vīram Džo pierakstīt dažādas lietas, ko Alens slepkavības dienā bija nozadzis. Remija (vai arī Terēze?) nosauca cilvēkus, kas var apstiprināt nozagto priekšmetu piederību Terēzei, tie, galvenokārt, bija viņas radinieki vai draugi.

Kad Džo aizgāja uz policiju ar šo informāciju, policija, protams, bija skeptiska, tomēr Šoverijs tika izsaukts uz nopratināšanu. Viņa alibi tika sagrauts, kad vairāki no šiem nozagtajiem priekšmetiem tika atrasti viņa mājās un Terēzes radinieki apstiprināja, ka tie tiešām ir piederējuši mirušajai. Alens Šoverijs atzinās noziegumā un saņēma attiecīgo sodu par slepkavību. 

Remija nekad vairs nav neko šādu pieredzējusi. Par spīti informācijas precizitātei un lietas atkārtotai izskatīšanai TV šovā "Unsolved Mysteries", 1996. gadā, neviens tā arī nav spējis izskaidrot kas tas bija un kā tas notika.