«Vēzis mani neapturēs!» Andrea Sierra Sālazara ir 17 gadus veca meitene no Teksasas. Viņai uz kakla bija izveidojies ciets bumbulis beisbola bumbiņas izmērā, ar savu problēmu meitene vērsās pie ārsta un drīz vien viņai diagnosticēja «vēzi». Kā viņai paskaidroja ārsts, tad tās ir 2. stadijas Hodžkina limfomi. Viņai bija tikai viena izeja - ķīmijterapija. Šis notikums burtiski izmainīja jaunās meitenes dzīvi.
Ārstēšanās dēļ Andrea bieži kavēja skolu, un, lai kaut kādā veidā sevi nodarbinātu, izlēma pamēģināt fotomodeles karjeru. Tas viņai bija kā hobijs jau no 13 gadu vecuma. Ķīmijterapijas laikā viņa zaudēja visus matus, tas sniedza viņai iespēju izmantot dažāda veida parūkas un nodoties eksperimentiem.
Bet kā jau lielākā daļa vēža slimnieku, arī Andrea sāka uztraukties un viņai parādījās kompleksi: «Kad mani mati sāka krist ārā, es negribēju skatīties uz sevi spogulī. Lai gan ķīmijterapijas laikā es biju ļoti pārliecināta par sevi, tagad es redzu kā tā mana pārliecība izgaist.»
Meiteni izglāba mamma, kura nosūtīja viņas fotogrāfijas un aprakstu par to, kas ir noticis, daudzām modeļu aģentūrām. Kā izrādās, šādas aģentūras ar lielāko prieku vēlas sadarboties ar meitenēm, kuras ir gatavas cīnīties ar vēzi.
Vēl jo vairāk - viens fotogrāfs pierunāja meiteni fotografēties bez parūkas. No sākuma viņa nepiekrita, bet pēc tam viņa saprata, ka viņai jau nav par ko kaunēties. Beigās viņa piekrita un tagad ir padalījusies ar savām fotogrāfijām internetā, pievienojot tām komentāru: «Vēzis neapturēs mani no kļūšanas par princesi!»
Ir cilvēki, kas salūzt pie maza vēja pūtiena un ir cilvēki, kas nelūzīs pat ja virs galvas vētra griež visu uz riņķi. 
Pēc lietus jāsēž ārā, gaiss pēc lietus ir veselīgs un ārstējošs, un enerģiju devošs.
Līdzīgu stāsta par gaisu pēc zibensvētras, protams, ka enerģiju devošs, to mēs visi zinām, bet ozona koncentrācija gaisā pēc zibensvētras esot piemērota slimniekiem, kas slimo ar plaušu vēzi.
Arī dzīve dziļi mežos starp lieliem kokiem sniedzot pienācīgu ozona devu, vietējā leģenda stāsta par sievieti, kura pēc vēža diagnoscēšanas noslēgusies no pasaules, devusies uz mežu dzīvot, lai nomirtu pie dabas, atbildējusi ar nē vaimanāšanai slimnīcas gultā. Atgriezusies dziedināta.
Jāņem vērā, ka pārmērīgi liela ozona deva veselam cilvēkam var nodarīt tikpat lielu kaitējumu cik labumu.
Iemesls, redz ko zinātne stāsta. Ja atmosfērā būtu divtik skābeklis, cik tā ir tagad, cilvēks būtu evolucionējis citādāk, divtik lielais skābekļa daudzums cilvēku būtu apveltījis ar divtik spožāku prātu un divtik īsāku mūža garumu.
Lai vai kā, šad un tad pasēdēt ārā pēc lietus un zibensvētras skādi nenodarīs.
