Danielam bija tikai 13 gadi, kad viņš saprata, ka nav jēgas vairs turpināt cīnīties, jo viņu tāpat neviens nedzird. Viņu skolā apcēla, jo viņam bija labākas atzīmes nekā citiem, viņam bija lielāks svars nekā citiem un viņam bija pārāk laba sirds.
Pagājušajā nedēļā puisis uztaisīja pašnāvību.
Lai pievērstu citu cilvēku uzmanību tam, ko ir izcietis Daniels, viņa tēvs publicēja vēstuli, ko viņa dēls atstāja pirms pašnāvības veikšanas.
Tur rakstīts: ''No sākuma bija labi. Daudz draugu, labas atzīmes un lieliska dzīve, bet es pārvācos un tad atgriezos atpakaļ, un viss bija citādāk. Mani vecie draugi bija mainījušies, viņi nerunāja ar mani, es viņiem pat vairs nepatiku. Mans 'draugs' nodeva mani un es nodevu viņu arī. Bet ''A'' to visu izlika uz manis. Viņš terorizēja mani kopā ar ''J'', ''M'', ''JO'' un ''JA''. Viņi to darīja līdz mirklim, kad es sakāvos ar ''A''. Visi pārstāja, izņemot ''JO'', viņš bija dusmīgs.
Rezultātā man nācās taisīt rentgenu manam mazajam pirkstiņam, jo es sāku kauties ar ''JO'' un salauzu mazo pirkstiņu. Viņam bija lielas nepatikšanas, bet man nekas.
Viņi turpināja, es padevos, skolotāji neko nedarīja. Viņi vairs nesaņēma nekādu sodu, lai gan turpināja darīt nedarbus, es tiku vainots visos nedarbos.
Es pateicu visiem skolotājiem, bet viņi neko nedarīja lietas labā...neviens izņemot vienu, viņa bija visjaukākā skolotāja, viņa saprati mani un izdarīja kaut ko, bet tas nebija uz ilgu.
Es gribēju tikt ārā, es lūdzos un prasījos. Ar laiku man tas izdevās, es padevos, bet man bija vienalga. Es biju ārā no turienes, tas bija viss, ko es gribēju.''
Daniela tēvs šo situāciju komentē skarbi: ''Manam dēlam nevajadzēja nomirt, lai tiktu sadzirdēts.'' Viņa mamma piebilda: ''Tas nav pareizi, ka pieaugušie, kuriem pieder vara skolā, nepalīdz skolēniem, kuri iet pie viņiem un lūdz palīdzību.''
Daniela tēvs veltīja arī dažus vārdus to bērnu vecākiem, kuri terorizēja Danielu: ''Viss, kas man ir sakāms, es ceru, ka nevienam no jums nekad nenāksies izjust to, ko tagad izjūt mana ģiemene. Jums ir iespēja apskaut savus bērnus katru nakti, es vairs to nevaru. Jūsu mazie monstri atņēma to man un manai sievai!''
Kas notiek pasaulē? Kāpēc tikai pēc traģiskas nāves tiek saprasts tas, ka kāds ir rīkojies nepareizi?
Galu galā Daniela tēvs saka, ka skolotāji un vadība spēlēja svarīgu lomu šajā traģēdijā, jo viņi atteicās palīdzēt un ieviest kārtību!
Tikai tad, kad ir notikusi traģēdija, visi pēkšņi ir "šokēti". Kad puisēns nāca mājās nomākts, negribēja iet uz skolu, lūdza palīdzību, tad visiem bija vienalga. Kāpēc vecāki neko nedarija lietas labā? Mainīt klasi,skolu nav pārāk grūti.....
Mani skolā apbižoja pirmajā klasē - teicu mammai. Otrajā klasē - teicu atkal mammai, lai nejaucās. Bija gadījums, kad nokaitināja, un vienam iebliezu ar kāju pa vēderu. Kopš 4.klases mani neaiztiek... Bet stulbi jau tas ir. It kā, ja esi puisis - sūdzēties nav labi, pašam jātiek galā. Bet, ja netiec galā un sūdzības arī neko nedod... Ir kā ir.
pasakiet kāds, lūdzu, kāda velna pēc sīcim bija jāiet uz skolu, ja viņš to vairs galīgi negribēja, ja viņam tur katru dienu vienas vienīgas mocības??!
Varēja nomainīt skolu,vai sadot pa mizu un sākt nodarboties ar kādu cīņas sportu,jaunieši jau domā graizoties viņus pamanīs un viss manīsies.
