Cilvēka eksperimentēšanas vēlme ar dzīvo dabu, šad tad, pārsniedz jebkādas saprāta robežas. Šeit vien izcelšu tikai vienu no samērā drastiskiem piemēriem, kas raksturo cilvēka bailes no kontroles zaudēšanas pār dzīvo sev apkārt. Kā zināms, kad cilvēce apguva Austrāliju, tā sev līdzi paņēma trušus, kurus varētu izmantot pārtikai, tomēr, šur tur, kāds pa trusim nokļuva brīvībā un no tās dienas truši tiek uzskatīti par lielāko ekoloģisko draudu Austrālijas florai un faunai. Tomēr cilvēks ar to netaisijās samierināties un divu gadsimtu garumā centās izstrādāt kādu slimību, ar kuru varētu trušu populāciju ierobežot. Sākumā tika izmantoti centieni Austrālijas trušu populācijas inficēt ar putnu vīrusiem, tos apzināti kultivējot un pieradinot pie zīdītāju organismiem, tomēr veiksmīga vien izrādijās Mukosomas vīrusa izmantošana, kas lielākajai trušu populācijas daļai lika palikt aklai un trusim inficējoties ar šo briesmoni, tas savu dzīvi beidza aptuveni pēc pusmēneša, pirms tam aplipinot katru trusi, kuru sastapa savās gaitās. Tomēr šis vīruss skāra ne visus trušus un tur, kur trušu populācijas izzuda parādijās milzīgas grauzēju populācijas, rezultātā šī mākslīgi izplatītā infekcija bija efektīva vien pusgadsimtu un tagad drosmīgajiem ģenētiķiem un bioinženieriem atkal ir ar ko eksperimentēt, jo pagājušā gadsimta beigās tika iepazīstināts Kausavīruss, kuru mākslīgi modificējot ir iespējams ierobežot Autrālijas trušu populāciju līdz šai baltai dienai. Tomēr šada eksperimentēšana nav cilvēcei paslīdējusi garām bez blakus parādībām, jo līdzīgi kā cilvēks savulaik Austrālijas kontinentu iepazīstināja ar sevis atvestajiem trušiem, tā mūsdienās, ik pa brīdim, no Austrālijas kontinenta tiek Eiropā un citviet pasaulē ievazāts vīruss, kurš ietekmē ne vienu vien zālēdāju populāciju. Rezultātā cilvēkam ir iespēja nodoties bailēm par to vai kādreizējās pārtikas avots, ar kuru tas tik neapdomīgi rīkojās savā laikā, nekļūs par tā lāstu.
lasi, vērtē, komentē 
