Mēs visi cenšamies kādu aizmirst. Malkojot alu, pie sevis nodomāju. Viņa ir prom, liekas, ka sirds no krūtīm izrauta, bet reālo izvēli izdarīju es, ne viņa. Es biju tā, kas izlēma aiziet no visa, jo spēka noturēties vienaldzības pasaulē bija un ir grūti.
Nedēļa jau ir pagājusi kopš pēdējo reizi redzēju viņu un saņēmu kaut kādu ziņu. Sieviete ar tumšajiem matiem, kas ir nedaudz virs pleciem un sasodīti skaisti zilām acīm, tās nav dzidri zilas vai kā savādāki zilas, tās ir precīzāk sakot pelēki zilas, bet mīlestības pilnu mirdzumu tajās. Un kad viņa smaida, abos vaigos parādas bedrītes. Uz viņu skatīties un skatīties. Cenšoties valdīt asaras, noriju alus malku. Es pazaudēju sievieti, kurai pieder mana sirds, ne tikai tas vien, bet kā draudzene man viņa ir svarīga vēl aizvien. Jūtas neko nebija ietekmējušas, tā varbūt tikai man likās, bet ja viņa zināja, ka man ir jūtas pret viņu tad, kāpēc viņa neko neteica. Pirmo reizi, ko tādu jūtu pret cilvēku. Pilnīgi elpa aizraujas aizdomājoties par viņu- šo brīnišķīgo tumšmati.
-Bārmen, vēlnienu glāzi alus.
Piepacēlusi roku, nosaucos. Pirms nedēļas atgrūdu viņu, kad līda mīļoties. Viņa nesaprot, ka te nav kaut kas kārtībā. Pieverot acis, man pār vaigu norit asara un uz pil uz galda. Ja asarās varētu redzēt, kāpēc tās rodas, tad mēs skaistākās asaras kolekcionētu burciņās, lai varam atkal un atkal raudzīties laimes mirkļot, bet skumjās aizslaucītu nebūtībā. Lena, saņemies, tu nevari tagad sabrukt, ne tagad. Atkal un atkal atkārtoju šo teikumu. Saņemies, tev ir jābūvē sava dzīve, kā ir pareizi. Kas vispār ir pareizi? Ar pirkstu braucu gar glāzes malu. Man viņa pietrūkst. Viņa pat neiedomājas par mani. Man trūkst viņas smiekli, to kā viņa savelk savu degunu, kad smejas, bet viņai ir viņš un viņš ir viņas visa pasaule. Pārbraucu ar rokām par sejai, vārds pietrūkst ir vienīgais, ko spēju domāt.
Izejot no bāra, man sejā ietriecas rasas lietus. Šis lietus ir kā mīlestība. It kā nejūti, bet, ja ilglaicīgi uzturies tajā, tad samirksti līdz pat kauliem. Ar mīlestību ir tāpat. It kā nejūti, bet beigās sirds ir izmirkusi mīlestībā.
Ielēcot peļķē, sejā iezogas mazs smaidiņš. Galvenais, lai viņa ir laimīga- mana mazulīte. Tā esmu pasākusi viņu saukt. Ieliku rokas mēteļa kabatās, satverot rokās atslēgas, un ierāvos ciešāk mētelī. Brr, auksti. Kad viņa vada auto, viena roka ir uz stūres, bet otra kaut kur citur, bieži vien uz ātrum kloķa. Allaž, kad sasmīdinu viņu, viņa sarauc degunu un sažmiedz acis. Tas ir tik mīlīgi.
Alkohols manas asinīs ir augstā līmenī, liekas, ka man nelabi paliks. Jūtos, kā karuselī. Ko darīt, ja man liekas, ka dzeršana ir vienīgais veids, kā izbēgt no šīs sajūtas, sajūtām, sāpēm un visas pārējās putras, ko esmu savārījusi savā galvā, varbūt arī dzīvē. Auksti un vientuļi, žēl, ka ar mani tā notika, žēl, ka dzīvē tā notiek. Tīkojot pēc uzmanības, izvilku no kabatas telefonu, ar cerību pamodināju viņu no miega režiuma. Nav, viņai mani nevajag. Saskumu. Cik daudz slikta esmu viņai sadarījusi. Atradu telefona Roberta numuru un uzrakstīju īsziņu.
‘’Velos braukt ciemos pie tevis, kad man būs atvaļinājums’’
Nebija ilgi jāgaida atbilde. Muļķa puika, zina,ka esmu vairāk ieinteresēta sievietēs nekā vīriešos un to, ka man patīk tieši šī tumšmate mana. Atvēru īsziņu.
‘’Sveika, dod ziņu, kad brauksi, sakrāmēšu māju. 
’’
Ar nosalušām rokām, centos uzskricilēt atbildi. Tumši brūni mati un brūnas acīs. Tas ir vis, ko atceros par viņu. Simpātisks, bet ne priekš manis, bet priekš kādas citas noteikti.
‘’Pašlaik vēl nezinu, bet kad zināšu, tā uzreiz braukšu pie tevis. 😊’’
Nosūtīju īsziņu un iegāju mājā. Huh, alkohols iedeva galvā vairāk. Ar roku atspiedos pret balto sienu un ieslēdzu gaismu. Klusiņām visu izdarīju. Gulta- mana mīļākā vieta pēdējā laikā. Prātā atkal viņa, nu kā tā var iemīlēties un vēl bonusā pazaudēt viņu, kura nekad nepiederēja pat man.
