Sveiki! Takā esmu iedzēris savus medikamentus, sadomāju padalīties ar uber dzīves pieredzi, jeb ko man dzīve ir iesitusi paurī! Par dzīvi nesūdzos, labākus atgadījumus nevarētu vēlēties!
Visādi sūdi bijuši, zinu ko darīju pareizi, ko nepareizi! Karoč, te būs 5 ieteikumi, vai pieredzes brīži!
PS: Noteikti tas nenozīmē, ka viss ko saku ir pareizi un jauztver vispār nopietni! Katram tā teikt savs!
Nu katram dzīvē kāds uz ielas ir piekasījies un nelicis mieru! Pat neminēšu klasisko: ‘’Cigareti jestj?” ! Ir arī visādi citi kadri, bet 90% gadījumu viss iesākas ar cigarešu prasīšanu! Pats galvenais, nu pats pats, ir vienmēr skatīties acīs! Kāpēc? Tas uzreiz parāda, ka nebaidies, bieži uzreiz, ja ieskatīsies acīs un mierīga balsī pateiksi: ‘’Nē, nav!’’ pretējais, visbiežāk urlopāts, liks tev mieru! Pats galvenais ir čill! Viņi parasti ir pieraduši, ka skaļā balsī uzrunās tevi, vienalga no tā tu dosi cigareti! Vai arī apjuksi kad viņi uzdos klasisko pretjautājumu: ‘’Sto nejtu?’’! Nu, un vienmēr jābūt gatavam dot bietē, parasti viens sitiens visu nokārtos! Kā jau no urlopātu sugas 1vs1 nav pieraduši! Un pats galvenais tu neesi neko viņiem parādā! Viens labs atbildes trieciens viņu 2 klašu izglītības smadzenēm ir: “Re kur, pāri ielai ir veikals, ej un pērc!’’ Man tas parasti uzreiz atrisina situāciju!
2. Jūties nomākts? Drūms noskaņojums?
Pats efektīvakais veids man kā no tā visa abrīvoties ir runāt pašam ar sevi! Jā! Ar sevi! Vēlams mutiski, nevis galvā! Uzdod sev jautājumu: Ko darīt? Tā teikt parunā pats ar sevi, nezinu kā citiem, bet mana psihe uzlabojas ar šo paņēmienu! Vienmēr būs ko darīt, kas izkliedēs negatīvās domas, kaut vai zeķu adīšana!
3. Uzticība
Nu šeit es esmu daudzreiz atlauzies! Iesaku neuzticies nevienam, ka tikai sev! Jā, pat tuvākajiem, jo var pienākt laiks, kad kāds no vistuvākajiem tev iedurs dunci mugurā! Nesaku, ka nevajag poilnībā uzticēties, bet vienkārši smadzenes mugurā ielikt bacup plānu! Par tikko iepazītiem cilvēkiem vispār nav runas, pat netici ko viņi saka, jo visi kaut ko no tevis grib vai tas būtu materiāls vai garīgs! Un jā, esmu antisociāls!
4. Rieksti
Nu nekad, nekad, dienas laikā neapēdat vairāk kā 500g riekstu! Būs jums nakts dēkas uz tualeti! Bet tas kā kuram, manam organismam parasti beidzas ar cīņu ar brūno lāci!
5. Agrie rīti
Pulkstens 3:00-6:00 rītā! Ejiet laukā pastaigāties, it īpaši ja dzīvo pilsētā! Kāpēc? Tad ielas ir tukšas, klusums, rīta putnu dziesmas apmierina ausu kārpiņas! Un saullēkti, vienkārši EPIC!
Tiešām, es pat teiktu izcils raksts. Nav kaut kādas mistiskās idejas, bet reāli noderīgi padomi. Prieks, ka ir cilvēki, kas visur spēj saredzēt pozitīvo. Tālu tiksi, tā tik turpināt! 
Runāt ar sevi vienmēr ir patikami 
jau kāds dzejnieks ir teicis
Ar gudru cilvēku vai zināt
Ir patikami parunāt 
5. Tagad vairs nevarēšu normāli pastaigāt (paskriet ) to izbaudot vienatnē, jo puse tautas būs izgājuši paklausīties putnu čalas un novērot saullēktu 
Perfekts raksts - tikai- ja es jūtos nomākta man nez kāpēc patīk to izbaudīt.
par uzticību esi aizšāvis garām galīgi greizi. Tā tu pazaudē visu skaistumu un tad ieslēdzas 2. punkts. Tu pat sev nevari "kontrolēti uzticēties". Tu nezini kad tev zobs izkritīs, vai kad acis sāks nerādīt. Tu nezini kad tev mati sāks sirmot un krunkas uz pieres iespiesties. Dzīve ir fantastiska.
Par uzticēšanos - Sēž vecītis, mazgā bikses un murmina pie sevis: "Nevienam nevar ticēt. Nevienam nevar ticēt. Pat sev nevar ticēt. Tikai nopirsties gribēju... Tikai nopirsties".
Teiksim tā - man ar uzticēšanos nav bijušas problēmas. Nekad.
Neesmu diez ko smuks vai bagāts, bet ļoti-ļoti rūpīgi izvēlos, ar ko draudzēties, dziļi ieskatos cilvēkā, pirms galvā mainīt kāda statusu no "čau-čau" uz "draugs" (un tādu ir ļoti maz patiesībā), neprasu no viņiem neko sev un nesagaidu, ka stāvēs blakus mūžīgi. Drīzāk cenšos palīdzēt viņiem tajā pašā virzienā, kad redzu, ka viņi paši kaut ko cenšas. Puiši vai meitenes, jauni vai padzīvojuši - visādi. 90% problēmu atkrīt, un tieši ieguldot laiku un darot lietas kopā ar godīgajiem esmu sadraudzējies ar vērtīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Abpusēja cieņa ir visa pamatā, un asus priekšmetus vērst pret kādu "savējo" nevaru iedomāties. Un nav sanācis piedzīvot ko tādu, ko var nosaukt par "dunci mugurā". Tas laikam ir labi
Autoram novēlēšu to pašu - dzīvot un vērtēt cilvēkus. Vēro, analizē, ieskaties dvēselē un redzēsi, kuri ir paši vērtīgākie, kuru dēļ ir vērts kaut ko darīt. 
Pedejais bija ljoti milji,tagad stavu pie spogulja un megjinu sameklet ,,ausu karpinjas,,...
Man pienāks tantiņa paprasīs 10 centus biļetei uz mājām. Man viņai pa muti jāiedod, lai 2 klašu izglītība klāt piesitās?
Varbūt tu neesi ievērojis, ka pats neapzināti izvēlies cilvēkus, kuri tev mugurā dunci dos. Vienkārši dzīvē esmu novērojusi, ka daļa vienkārši skraida pakaļ cilvēkiem, kuri viņus vairāk čakarē.
