Ginesa pasaules rekordu grāmata atpazīst Robertu Vadlovu kā visu laiku garāko cilvēku par kuru ir neapstrīdami, dokumentēti mērījumi. Tā sauktais Altonas milzis, dēļ sava milzīgā auguma kļuva par slavenību, tomēr būt par garāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis, ne vienmēr bija viegli.
Fakti par garāko cilvēku pasaules vēsturē - Robertu Vadlovu8
522
0
Roberts Peršings Vadlovs dzimis 1918.gada 22.februārī, Altonā, Ilinoisas štatā, mazā pilsētiņā pie Misisipi upes netālu no Sentluisas. Pirmais vecāku Harolda un Edijas Vadlovu bērns piedzimstot šķita pilnīgi normāls, sverot 3,8 kilogramus. Viņš bija normāla izmēra bērns, un kāpēc gan ne? Harolds un Edija bija vidēja garuma, un arī viņu turpmākie četri bērni pēc Roberta bija normāla garuma. Tomēr, pēc dzimšanas Roberts sāka augt daudz ātrāk nekā tam bija jānotiek. Kad viņš bija sešus mēnešus vecs, viņš svēra 14 kilogramus, aptuveni divreiz vairāk nekā tipisks sešus mēnešus vecs zīdainis. 12 mēnešu vecumā, viņš bija pieaudzis līdz 20 kilogramiem, un 18 mēnešu vecumā, līdz 30 kilogramiem. 3 gadu vecumā, Roberts bija jau 91 centimetru garš.
Kad Robertam bija pieci gadi, viņš bija 163 centimetrus garš un svēra 48 kilogramus. Sākot iet bērnudārzā, Roberts valkāja drēbes, kas bija piemērotas 17 gadīgam tīnim. Roberts skolā esot ļoti labi uzvedies un bijis ļoti gudrs priekš sava vecuma. Vislielākās problēmas viņam sagādāja krēslu atrašana, kuros viņš varētu sēdēt. Kad Robertam bija 8 gadi, arvien mazāk veikali varēja piedāvāt drēbes, kas derēja viņa augumam un tādēļ viņš regulāri griezās pie drēbniekiem. Deviņu gadu vecumā, Roberts varēja uznest savu tēvu augšā pa kāpnēm. 10 gadu vecumā viņa augums sasniedza jau 196 centimetrus un svēra 95 kilogramus. Viņa kurpju izmērs bija 50. 13 gadu vecumā Roberts pievienojās zēnu skautiem, kļūstot par garāko zēnu skautu pasaulē (224 centimetri). Viņam bija nepieciešama speciāli izgatavota uniforma, guļammaiss un telts. Šajā laikā, mūžam augošais tīnis dienā patērēja piecas reizes vairāk kalorijas, nekā tipiski zēni viņa vecumā. Kad Roberts pabeidza vidusskolu, viņš kā tornis slejās virs saviem klasesbiedriem 254 centimetru garumā, viņa svars bija 177 kilogrami.
Neilgi pirms savas 12.dzimšanas dienas, Roberts kopā ar savu ģimeni apmeklēja Bārnsa slimnīcu Sentluisā. Tur, 211 centimetrus garais zēns beidzot uzzināja, kāpēc viņš auga tādā ātrumā. Viņam bija hiperaktīvā hipofīze, kas izdalīja pārāk daudz augšanas hormonu. Visbiežākais hiperaktīvās hipofīzes cēlonis ir labdabīgs audzējs (ko sauc par adenomu). Mūsdienās, vairākas medicīniskās iejaukšanās var tikt galā ar adenomām, tomēr 1930.gadā to ārstēšana vēl nebija pieejama. Roberts turpināja augt.
Būt par milzi nebija viegli. Pirmkārt, Robertam bija nepieciešams daudz pārtikas. Tīņa gados, Roberta brokastis parasti sastāvēja no astoņām olām, 12 grauzdiņu šķēlēm, vairākām glāzēm apelsīnu sulas, piecām tasēm kafijas, un daudz brokastu pārslu. Roberta izmēri negatīvi ietekmēja viņa ķermeni. Viņa sirdij nebija viegli, cirkulēt asinis viņa garajās ekstremitātēs līdz to galam. 10 gadu vecumā, viņa pēdas bija cianotiskas, kas nozīmēja, ka tās bija zilā krāsā, nepietiekamas asins cirkulācijas rezultātā. Robertam bija ļoti nejūtīgas pēdas. Viņš nejuta mazus ievainojumus uz tām, ja vien tajos neiegāja infekcija un nesākās strutošana. 14 gadu vecumā, Roberts nedaudz paklupa stumjot zēnu uz trīsriteņa, tā rezultātā salaužot divus kaulus savā pēdā. Robertam bija nepieciešamas kāju skavas, lai staigātu un viņš arī izmantoja spieķi, kas bija gandrīz tik garš kā vidēja auguma cilvēks. Tomēr viņam nekad nebija nepieciešams ratiņkrēsls. Ja neņem vērā viņa daudzās fiziskās kaites, Roberts dzīvoja pasaulē, kas bija par mazu priekš viņa. Lai sēdētu pie galdiem, Robertam bija jāizstiepj kājas taisni, izraisot to, ka viņa pēdas iznāca ārā otrā galda pusē, kur cilvēki neizbēgami aiz tām paklupa. Vienmēr pastāvēja briesmas par krēsliem, kas varētu salūst zem viņa svara. Viņam vajadzēja ievērojami pieliekties, lai tiktu cauri vairumam durvju un lielākā daļa griestu nebija pietiekami augsti, lai viņš varētu piecelties taisni. Ja Roberts uzturējās viesnīcā, viņam vajadzēja vairākas kopā sastumtas gultas, lai gulētu. Daudzas ikdienišķas aktivitātes priekš viņa bija neiespējamas.
Pieaugušā gados, Roberts joprojām turpināja augt. 19 gadu vecumā, viņš sasniedza 262 centimetrus un tika pasludināts par garāko cilvēku pasaulē. Viņa plaukstas bija 32,4 centimetrus garas mērot no vidējo pirkstu galiem līdz plaukstu locītavām. Viņa kurpes bija 47 centimetrus garas. Roberts svēra 223 kilogramus. Viņš ēda apmēram 8000 kalorijas dienā. 1936.gadā, Roberts devās tūrē pa ASV kopā ar Ringling Brothers cirku. Viņa galvenais ienākumu avots bija publiskās uzstāšanās. 20 gadu vecumā, Roberts kļuva par apmaksātu runasvīru Starptautiskajai Apavu Kompānijai, kas vēlāk piekrita izgatavot viņa 100 dolāru vērtās kurpes par brīvu. Viņš apmeklēja vairāk nekā 800 pilsētas 41 štatā, ceļojot vairāk nekā 500 tūkstošus kilometru. Roberts arī kļuva par Brīvmūrnieku, iespējams, visu laiku garāko.
Roberts bija ļoti liels cilvēks, un viņam ikdienā vajadzēja dažas ļoti lielas lietas. Visas viņa drēbes tika izgatavotas pēc pasūtījuma, un to izgatavošanai vajadzēja 3 reizes vairāk materiāla kā ierasts. Kā iepriekš minēju, viņa kurpes bija lielas un dārgas. Roberta kurpes, lai izturētu milzīgo svaru, kas uz tām spiedās, tika izgatavotas ar dubulto ādas pārklājumu, īpašiem materiāliem un pastiprinātas ar metāla daļām. Robertam arī bija 2,9 metrus gara gulta. Roberta kurpju runasvīra ceļojumiem, viņa tēvs modificēja ģimenes auto. Priekšējā pasažiera sēdvieta tika izņemta, ļaujot Robertam sēdēt aizmugurē un izstiept kājas. Septiņvietīgais automobīlis faktiski kļuva par trīsvietīgu. 1937.gadā, Roberta vecāki izstrādāja plānu būvēt viņam māju, kas būtu piemērota viņa neticamajiem izmēriem. Durvis tajā būtu 2,7 metru augstas, griesti būtu 3,4 metrus augsti un pat kāpnes būtu 0,6 metrus augstas. Visas mēbeles būtu Robertam piemērotas, un viņam būtu bijusi 3 metru gara vanna. Diemžēl, milzīgo izmaksu dēļ šī māja tā arī netika uzcelta.
Roberts bija kluss, labsirdīgs un draudzīgs pret visiem, tādēļ tika pie iesaukas "Laipnais milzis". Savā brīvajā laikā viņam patika fotogrāfēties un kolekcionēt pastmarkas. Ārpus savas dzimtās pilsētas, viņš nevarēja staigāt pārāk ilgi, jo viņš mēdza nokļūt ziņkārīgo ielenkumā, kuri kā skudras kāpa viņam uz pēdām. Robertu tas pārāk netraucēja. Kad viņam tika jautāts, vai viņam traucē, tas ka cilvēki blenž uz viņu, viņš teica, "Nē, es vienkārši skatos tiem pāri." Tomēr, reizēm Robertu nokaitināja milzīgie pūļi. Viņam nepatika jautājumi par to, cik daudz viņš apēd, un it īpaši viņam bija apnicis jautājums "Kāds laiks ir tur augšā?" Kad viņam bija 18, Roberts stāstīja laikraksta reportierim, ka viņš nebija dzirdējis jaunu joku par savu garumu jau trīs gadus. Reizēm, Roberts mēdza fotografēt savus pūļus, ļaudīm to nemaz neapzinoties. Viņa plaukstas bija pietiekami lielas, lai pilnībā ar tām noslēptu kameru, tas objektīvam ļaujot izspraukties starp viņa īkšķi un rādītājpirkstu.
1940.gada 27.jūnijā, Roberts atkal tika izmērīts. Altonas milzis, 22 gadus vecs un joprojām augošs, bija sasniedzis 272 centimetrus. Tā bija pēdējā reize, kad viņa garums tika izmērīts. 4.jūlijā, Roberts piedalījās Nacionālajā mežu festivālā Manistī, Mičiganas štatā, un gāja parādē. Nākamajā rītā viņam bija 41 grādu pēc Celsija augsta temperatūra. Tika izsaukts ārsts. Izmeklējot Robertu, viņš atklāja, ka Roberta jaunā dzelzs skava, kura tika uzstādīta nedēļu iepriekš, ir radījusi lielu tulznu uz viņa labās potītes, kas parastiem cilvēkiem būtu radījusi lielas sāpes, tomēr tā kā Robertam bija slikta justspēja kāju lejasdaļā un pēdās, viņš to nejuta un tulznā iegāja infekcija. Robertam bija jāguļ viesnīcā, jo slimnīcās nebija nekas pietiekami liels, lai uzņemtu viņu. Viņš palika piekalts gultai vairākas dienas. Neskatoties uz ārstu pūlēm, infekcija neatkāpās. Roberts Vadlovs nomira miegā 1:30 naktī, 1940.gada 15.jūlijā.
Roberta bērēs viņa dzimtajā Altonā, piedalījās vairāk nekā 40 000 cilvēku. Visi pilsētas uzņēmumi tika slēgti aiz cieņas pret viņu. Roberts tika apglabāts Altonas Oukvuda kapsētā. Roberta zārks bija 3,3 metrus garš. 450 kilogramu smagā zārkā nešanai bija nepieciešami 18 nesēji. Vadlovi bija nobažījušies, ka Roberta ķermenis var tikt atrakts, priekš izpētes, tādēļ viņa zārks tika ievietots cietā betona velvē. Uz viņa kapakmeņa bija uzraksts "Mierā". Pēc Roberta nāves, viņa ģimene iznīcināja daudzas viņa mantas, lai tās nevarētu nozagt un pēc tam tikt izrādītas par naudu. Tomēr, dažas lietas izdzīvoja. 1985.gadā pie DienvidIlinoisas zobārstniecības medicīnas universitātes tika izveidota Roberta Vadlova bronzas statuja.
Tev patiks šie raksti
Raksts labs. 
Un varbūt pat labi, ka tā, jo ja viņš turpinātu augt un augt, dzīve beigu beigās kļūtu reāli neciešama...
