Un nē, tas nav tāpēc, ka viņi būtu ļauni, skopi vai neaudzināti. Zem tā visa slēpjas pavisam kas cits, lai to uzzinātu, nāksies izlasīt viņas ierakstu, ar kuru viņa dalījās savā Facebook profilā!
Un nē, tas nav tāpēc, ka viņi būtu ļauni, skopi vai neaudzināti. Zem tā visa slēpjas pavisam kas cits, lai to uzzinātu, nāksies izlasīt viņas ierakstu, ar kuru viņa dalījās savā Facebook profilā!
«MANAM BĒRNAM NAV OBLIGĀTI JĀDALAS AR TAVU BĒRNU. Uzreiz kā mēs atnācām uz parku, pie Kārsona pienāca 6 puiši, visi kā viens pieprasīja, lai iedot savu transformeri, Minecraft figūriņu un mašīnu. Viņš bija acīmredzami apstulbis un piespieda savas mantas cieši pie savām krūtīm, kad puiši centās tās aizskart ar savām rokām. Tad viņš paskatījās uz mani.»
««Tu vari viņiem pateikt «Nē», Kārson!» Es viņam teicu. «Vienkārši pasaki nē. Tev nav jāsaka nekas cits.»
Protams, tiklīdz viņš pateica «Nē», puiši atskrēja pie manis, lai pasūdzētos, ka viņš nedalās. Es viņiem teicu: «Viņam nav jādalās ar jums. Viņš pateica nē. Ja viņš gribēs dalīties, viņš to darīs.»
Ar to es izpelnījos pāris naidpilnus skatienus no to bērnu mammām. Paskaidrošu savu domu:
Ja es kā pieaugušais atnāku uz parku un ēdu sviestmaizi, vai no manis sagaida to, ka es padalīšos ar svešiniekiem? Nē. Vai kāds pieklājīgs, pieaudzis cilvēks - svešinieks, izstieptu savu roku, lai paņemtu no manis sviestmaizi, un apvainotos, ja es to viņam nedotu? Atbilde ir atkal nē.
Tā kā, kamēr vecāki man sniedz naidpilnus skatienus, domājot par to, ka es un mans dēls esam nepieklājīgi, kuram šeit tad īstenībā trūkst to manieru? Bērnam, kurš nevēlas dot 6 svešiniekiem savas trīs mantas, vai arī tie 6 svešinieki, kuri pieprasa iegūt to, kas viņiem nepieder, pat tad, kad ir acīmredzams, ka mantu īpašnieks jūtas neērti?
Mērķis ir mācīt mūsu bērniem kā uzvesties, kad esi pieaudzis. Lai gan es zinu daudzus pieaugušos, kuri nav iemācījušies dalīties ar mantām, kad bija jauni, tomēr es zinu arī tādus cilvēkus, kuri nekad nav iemācījušies pateikt «Nē», nezina, kad novilkt robežu un necenšas rūpēties paši par sevi. Es tai skaitā.
Jebkurā ziņā, Kārsons paņēma tikai trīs mantas, lai ar tām varētu kopā spēlēties ar manas draudzenes mazo meiteni, kuru bija norunāts satikt parkā. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš negribēja dalīties ar tiem puišiem bija tāds, ka viņš vēlējās pārsteigt ar šīm mantām mazo meiteni.
Nākamreiz, kad tavs bērns skrien pie tevis bēdīgs un sūdzas par to, ka kāds nepazīstams bērns nedalās ar mantām, lūdzu atceries to, ka mēs nedzīvojam pasaulē, kurā kā likts ir jāadod savas mantas, ja kāds tās paprasa, un es netaisos mācīt savam bērnam to, ka ir jāadot kādam tas, kas ir savs, ja viņam to prasa.»
bet bērni, kuri izgājuši cauri maskačkai, vēlāk mammai ar lepnumu sirdī saka, ka padalījušies ar savu mobilo, diviem eiro un vēl pāris foršām lietiņām
Uzreiz seši sveši bērni pienāk klāt? Kas tas ir stāsts par suņiem un 3 kauliem, šādu skatu ar bērniem ir grūti iedomāties... Sveši bērni vēl zin, kurai mammai var iet sūdzēties?
Nezinu kā tagad, bet es maza būdama pie svešiem cilvēkiem (vecākiem) negāju, kad gribēju kādam mantas atņemt.
Patiesībā tas nemaz nav viegli pateikt 'nē'. Daudzi šīs neprasmes dēļ sataisa 'life-changing' sūdus.
Labs un gudrs raksts. Arī ASV cilvēki pēdējos desmit gados ir aizdomājušies ka jau ilgāku laiku ar bērnu toleranto audzināšanu ir aizgājuši par tālu. Pie mums tikai tagad ir sākusies ši kāpšana uz bērnu audzināšanas ''grābekļa''. Ja šo jautājumu sāk apskatīt uz globālās bēgļu invāzijas fona tad mati uz dibena sāk celties iedomājoties sekas šo divu faktu kombinācijai. Manai paaudzei šādu īpašu uzsvaru par nepieciešamību dalīties ar citiem un kur nu vēl normas statusā noteikšanu nebija. Dzīvi atceros kā mana ome atnākusi no veikala iedeva man pagalmā ejot kadu kārumu pavadot ar komentāru: ''ne vienam nedod, pats ēd, jā kāds prasa pasaki lai iet pats nopērk tad zinās cik maksā''. Un es tūlīt devos pagalmā un aiz šķūnīšiem ar saviem sētas draugiem sasēdušies kā zvirbulēni uz baļķa brālīgi sadalījām dotos kārumus. Un tā vienmēr darīja arī citi. Bet ja gadījās kādi sveši bērni kas nemācēja uzvesties tie dabūja iepazīties ar ''mūsu sētas bērniem''.
Godīgi sakot valoda kādā jūs pasniedzat savas idejas izklausās pēc garīgi nenobrieduša infantīla pusaudža lai neteiktu mazgadīgo pāraudzināšanas iestādes subjekta vai pat cietumnieka.
80-tajos komunistu dzērāju bērni parasti atņēma un salauza rotaļlietas. Ja nav pašiem, tad lai nav arī nevienam.
Vispar ta dalisanas man berniba bija smaga tema. Ome uzskatija ka daloties tu iegusi draugus, un gruta bridi tev bus vairak paligu pasam. Es to redzeju citadak, jo mazak dalijos, jo retak nonacu situacija kad man kaut ko vajag Atkratijos no vesela bara izmantotajiem, kuri burtiski gaidija kad zarus velkot 2 latus nopelnisu Vectevs man iemacija dalit cilvekus 2 grupas - Tuvinieki(neatkarigi no radniecibas)ar kuriem attiecibas ir tuvas un siltas, un Lidzcilveki, ar kuriem attiecibas ir formalas, un neitralas. Tatad, butiba dalos ar abam pusem, tuviniekam varu izraut sev no mutes pedejo kumosu un atdot, bet lidzcilvekiem atdodu tikai tad, kad pasai vairs nevajag, un . Rezultata tuvienieku kategorija man ir maz cilveku, un neielaizu nevienu cilveku kurs megina mani kaut kada veida nopirkt. Skan cietsirdigi un egoistiski, bet ne visa sula ir spiesanas verta,netaisos teret tik dargo laiku lai butu ideala visiem. Atrodoties pasaule pilnigi pietiek but godigam, un ieverot etikas normas.(datoram nav garumjzimju).