Tumšais, nomaļais ceļš9

Katru vakaru Tu ērti sēdi savā mājā, taču Tu pat neiedomājies, kas notiek ārā, tumsā. Netālu no Tavas mājas ir tumša un nomaļa vieta. Iespējams, Tu par to nezini, bet tā tur atrodas. Visā pasaulē ir ļoti daudz mazu pilsētiņu, respektīvi, ļoti daudz tumšu un vientuļu ceļu.

Kad es biju mazs zēns, es dzīvoju nelielā pilsētiņā. Džonijs Kreigs dzīvoja pretējā mājā. Es draudzējos ar viņa lielo brāli. Tajā laikā viņš vēl bija tikai bērns. Es redzēju, kā viņš auga, taču es viņam nepievērsu uzmanību.

Reizēm, vakaros mana mamma mēdza mani sūtīt uz vietējo veikaliņu pēc piena vai cukura pakas. Ceļu uz veikalu man nācās mērot pa tumšu, nomaļu ceļu. Dienas laikā tā bija parasta, pamesta vieta, kur nekas neauga, bija tikai apsūnojuši koki un nebija nekādu ēku, kuras tur arī nekad nebūs. Dienā mani tā vietā nebiedēja, taču tumsā tā vietā pilnīgi mainījās. Tumsā tā bija vientulības vieta. Tumsības un dīvainības vieta. Baiļu un terora vieta. Tur nebija ēku. Pat ne laternu. Piķa melna tumsa. Tik tumša, cik tumša tā var būt. Kā vismelnākā nakts. Garie koki pilnībā bloķē mēnesi un zvaigznes. To garās ēnas krīt pāri ceļam.

Ikreiz, kad nākas iet pa šo ceļu, cilvēks nemanāmi sāk iet lēnāk. Sajūta ir tāda kā ietu iekšā tumšā tunelī. Aiz gājēja paliek ēkas, skaņas, bet priekšā ir tikai tumsa. Katru reizi, kad es eju pa to ceļu,es vēlos, lai kāds man nāktu pretī, jo tad man nebūtu jāiet vienam, taču neviens nekad nav nācis. Ejot, es skatienu turu uz kokiem. Nezinu kāpēc, bet man ir tāda sajūta, it kā tur kāds būtu. Kāds, kas mani vēro. Ar acs kaktiņu es redzēju ēnas piķa melnajā tumsā. Tās slēpās kokos, gaidot, kad varēs izlekt ārā. Meža klusākajā un izolētākajā vietā, tās noteikti sagrābtu mani un izkropļotu mani un manu ķermeni. Neviens mani vairs neredzētu.  

Es neesmu īsti pārliecināts, ko es tur esmu iedomājies, mana iztēle vienmēr ir bijusi spilgta. Manā prātā tur ir radība, kas ir dzīvnieka un cilvēka krustojums. Tam ir garas, slaidas ekstremitātes un gari, asi nagi, tā āda bija gļotaina un tā acis dega kā uguns. 

Es iedomājos to, slēpjoties veco koku zaros. Iztēlojos, kā tas ar troksni nolec no zara, un sāk sekot zēnam vai meitenei, kas vienatnē klīst pa šo ceļu.

  Reiz tas gandrīz noķēra mani. Es gāju viens pa ceļu un man nebija lukturīša. Es zināju, ka tas tur ir. Es zināju, ka tas slēpjas tumsā un gaida mani. Es sāku skriet, lai tiktu ātrāk prom. Es jutu, ka tas man seko. Es jutu tā elpu kakla aizmugurē. Es skrēju. Es skrēju, cik vien ātri spēju. Es skrēju, līdz man trūka elpas.  Tas mani gandrīz sagrāba, taču man paveicās. Kad nonācu mājās, es ieskatījos spogulī. Mana krekla aizmugure bija uzšķērsta. Tā bija šī radījuma ķetna, kurai pietrūka tkai centimetrs, lai mani notvertu. Tas mani tā nobiedēja, ka iešana pa minēto celu kļuva vēl nepatīkamāka.

  "Kādu nakti es neatgriezīšos." Es brīdināju savu mammu.

Viņa smējās par mani un teica, lai neākstos.

"Tumsā kāds ir." Es teicu.

"Tur tikai nav gaismas, tas arī viss." Viņa atteica.

Ko gan pieaugušie no tā saprot? Pieaugušie domā, ka zina visu. Viņuprāt, vienīgā patiesība ir tā, ko viņi izlasa, taču viņi lasa tikai avīzes. Viņi visur dodas ar mašīnām un viņiem nekad nenākas iet vieniem pa nomaļu ceļu naktī. Viņi nezina neko par šādām nomaļām, tumšām vietām, kur nekad nedzied putni. 

Es zinu, ka viņi man neticēs. Es zinu, ka nav nekā tāda, kas varētu viņus pārliecināt par to, ka tajā mežā mīt kas tāds.

  Es pieaugu. Es sāku mācīties koledžā, man bija pašam sava mašīna un es satikos ar meitenēm, tāpēc biju pilnībā aizmirsis par nomaļo ceļu.  Pagāja gadi, un es pat neaizdomājos par bērniem, kuriem pašlaik nākas iet pa to ceļu.  Pirms 3 dienām pazuda Džonijs Kreigs. Viņš dzīvoja pretējā mājā. Es draudzējos ar viņa lielo brāli. Tajā laikā viņš vēl bija tikai bērns. Es redzēju, kā viņš auga, taču es viņam nepievērsu uzmanību. Līdz viņš pazuda... Viņš tika atrasts uz nomaļā cela.

Viņa ķermenis bija pamatīgi saplosīts. Policija teica, ka to izdarījusi kāda dzīvniekam līdzīga radība.  Brīdī, kad es to izdzirdēju, man bija pilnīgi skaidrs kas to izdarījis. Kreigu nogalināja manas bērnības lielākās bailes. Lieta, kas radās manā prātā. Kuru es atstāju uz nomaļā ceļa maziem zēniem un meitenēm, kuri neskrien pietiekami ātri.  Pēc šī atgādījuma pilsēta izcirta kokus un ieviesa laternas tajā ceļa posmā. TAS ir izgaisis. Izgaisis uz kādu citu vietu, tādu, kā Tava dzīvesvieta. Tur TAS gaidīs kādu zēnu vai meiteni. 

Tas ir tikai laika jautājums...