Varu derēt, ka gandrīz katrs no mums ir atradies situācijā, kad vēlas, lai zeme atvērtos un nebūtu jāredz un jādzird tas, kā kāda māte noskalda savu mazo bērnu.
Arī man šodien nācās atrasties šādā situācijā un es sāku domāt, vai man ir tiesības iejaukties un vērst mātes uzmanību tam, ka viņa atrodas sabiedriskā vietā un savu balss toni vajadzētu pazemināt, jo apkārtējiem nav jādzird tas, ka viņas bērns viņai jau ir, citēju, «ZAJEBAL!».
Reti kura māte reaģēs uz aizrādījumu pozitīvi, visbiežāk viņa tev atbildēs ar visiem iespējamajiem lamuvārdiem krievu valodā, paralēli raustot savu bērnu aiz rokas.
Kamēr es šodien noskatījos no malas, kā māte audzina savu dēlu, jo viņš raud un nevienam nav īsti skaidrs kāpēc, jo pirms tam saruna starp māti un dēlu bija klusa, tikmēr kāda omīte, kas sēdēja viņiem blakus palūdza sievietei, lai pārstāj kliegt uz bērnu. Protams, tālāk sekoja jau iepriekš minētais, sieviete, kuru es jau savā galvā dēvēju par bešinaju mamačku (traku mātīti), savu skatienu pavērsa pret veco sievieti un sāka bļaut virsū ar lamuvārdiem. Lieki bilst, ka vecā tantiņa bija šokā un viņas sejā lasāms bija: «Labāk neko nebūtu teikusi.»
Domā, ka māte nomierinājās? Protams, ka nē. Viņa sāka skaldīt mazo puiku par to, ka redz tagad viņai vēl citas sievietes māca kā izturēties pret savu bērnu. Jautāja, vai viņš tagad esot laimīgs, jo ir padarījis viņu par apsmiekla objektu.
Lai gan katram skaidrs, ka par apsmiekla objektu viņa ir pati sevi padarījusi, pašai varonei šis iet secen. Tā kā koncerts turpinās un nekas nemainās, iejaucas cita sieviete gados. «Tak izbeidz bļaut uz to bērnu, liec viņam mieru, ko tu vari viņu raustīt. Vai tiešām neredzi, ka viņš raud un nevar nomierināties, jo tu nepārtraukti uz viņu bļauj?»
Diemžēl arī šis mēģinājums ieskaidrot sievietei kaut ko nebeidzās veiksmīgi. Arī otra sieviete dabūja pa mizu ar skaisto vārdu krājumu no krievu valodas.
Un tā nu es tur stāvēju un noskatījos uz to nabaga puisēnu, kura māte nezina robežas un ir tik ļoti nobesījusies, ka savas dusmas izgāž uz viņu.
Tagad es nevaru saprast, kā pareizāk rīkoties šādā situācijā. Mēģināt aizrādīt sievietei, riskējot ar to, ka tiks sabojāta tava diena, jo viņa ir tik traka, ka uzdirsīs tev un pateiks, lai nejaucies. Vai arī vienkārši ignorēt un censties nepievērst uzmanību, lai gan uzmanību viņa pati sev pievērš?
Ar šādu nolūku arī veidoju šo rakstu, vēlos uzzināt jūsu viedokļus. Ko tu darītu, ja tavā klātbūtnē māte zaudētu pacietību un sāktu bezjēgā aurot uz savu bērnu, pasūtot trīs mājas tālāk katru, kurš cenšas iejaukties?
Ja godīgi, tad tā ir bļaujošās "mātes" problēma. Visticamāk, ka viņa to saņems atpakaļ gana drīz kā totālu vienaldzību vai par naidu no bērna puses. Ja bērns būs normāli domājošs un patstāvīgs, tad viņš tādu bļaujošu "māti" pasūtīs 50 mājas tālāk, kad būs pieaudzis un dzīvos savu dzīvi. Zinu to no personīgās pieredzes.
Ja tikai bļauj tad domāju ka jārīkojas pēc situācijas. Ja bērnam sit, tad domāju ka jāiejaucas obligati.
Viena tāda ģimenīte dzīvoja man kaimiņos. Tēvs puikam bija VIP persona, tāpēc kaimiņu sprēgāšana šos it nemaz neraustīja. Bērnībā bija foršs puika, pusaudža gados - ar problēmām, tagad ir pamatīgi nodzēries destruktīvs tips.
man liekas, ja tur būtu iesaistījusies policija - bāriņtiesa utt, tas tomēr būtu bijis labāk, varbūt pat ja puika būtu šiem atņemts. Šausmīgi žēl džeku.
Neviens negribēja konfliktēt ar viņa senčiem. Bet vajadzēja. Vajadzēja.
Es noteikti iejauktos un man būtu vienalga ko viņa saka pretī, jo tas nav normāli sabiedriskā vietā tā uzvesties un mēs jau nezinam, kas notika mājās? Ja nu mazais dabūja ar siksnu..... ir bijis, kas es pati sakliedzu uz meitiņu, bet uzreiz samīļoju un izstāstu, kad man bija grūta diena un, kad viņai ir jāklausa un labi jauzvedas, lai es visu paspētu, ļoti piedomāju, lai nesanāktu pacelt balsi uz bērnu, visu var sarunāt un tas ļoti strādā....
Nu es arī esmu audzināta diezgan skarbi, ome materiāli deva daudz ko, ko uzskatīja par svarīgu, bet es nedrīgstēju pati domāt, un plānot savu dzīvi. Bieži man pārmeta un kliedza ka, viņa visu savu laiku un man atdevusi, lai izaudzinātu, bet tā morālā pazemošana, un arī cilvēkos....ka par spīti viņas centieniem, tāda mau*a vien izaugs...(tikai tapēc ka man draugs bija puisis), mani nekur nelaida,(manis pašas labā), un visus gadus borēja ka esmu pārāk stulba, un neapķērīga lai dzīvotu patstāvīgi. Daudzus gadus laukos strādāju, bet pat paldies nepateica, tikai vairāk uzkrāva, un sirsnību es faktiski nepiedzīvoju. Palika 18 un aizmuku.Vēl tagat zvana un sūdzas ka viņa viena, un es esmu cietsirdīga, bet man ja godīgi uz viņu nošpļauties. Godīgi. Lai sēž viena pati ieslēgta istabā ar sauju konfekšu, bez jebkādas mīlestības. Nēesmu atriebīga, bet reāli negribu viņu redzēt. Viņa visu dzīvi mani turēja aiz atslēgas, kaut cilvēki apkārt, uzskatīja ka viņa ir super cilvēks. Kā bijām sabiedrībā, tā tēloja sirsnīgo un mīļo omi. Saku no pieredzes, tās mātes un omes kas psihi bojā, sabiedrībā uzvedas kā enģeļi.....
"Vai Tev ir tiesības iejaukties?"
Protams, ka man ir tiesības, cits jautājums ir, vai man ir pienākums iejaukties? Teorētiski tā sauktā "pilsoniskā apzinība" pat pieprasa, lai es iejauktos un neļautu kaut kādai šļurbai sačakarēt nākošo Latvijas pilsoni un nodokļu maksātāju, radot viņam smagu bērnības traumu un blablabla. Bet nu... Man ir tiesības iejaukties, bet es tās laikam tomēr atļaušos neizmantot.
Aptaujā jautātais nav tas pats, kas virsrakstā minētais. Uz aptauju atbildu ar viennozīmūgu "Jā", bet uz virsrakstu ar viennozīmīgu "Nē".
Mammas un tēta laulība nebija laimīga, un mamma nepārtreaukti mani lamāja un mēdza arī sist. Bet viņa to darīja lai es kaut ko iemācīt, rezultātā es pratu ,asīt 4 gados 6 pratu reizinān. Un tagad lāgā neko nemācitos mācos uz 8 un 9. Kad vecāki izšķīrās ( precīzi 14 februārī) es paliku dzīvot pie tēva. Mans tēv bērnīā piedzīvojis vardarbību no tēva puses un krāpšanu no manas mātes. Ir ļoti noslēgts cilvēks aiksts kā ledus un ciets kā,tērauds. Rezultātā apsvēru pašnāvību, jo lai gan viņš bija mans tēvs es nejutu nekādas emociju izpausmes no viņa puses. Tad pārcēlos dzîvot pie vecmāmiņas. Likeākā kļūda manā dzīvē vecmāmiņa kr ļoti labs un jauks cilvēks, bet ir ļoti valdonīga un grib visu kontrolēt. Vārdsakot es nedrīkstu nekur iet viena u.t.t. Turklāt viņa mani labā par katru 7 8 un9 jo saka es varot mācīties tikai uz 10. Ja tam vēl pieliek emocionālo un fizisko vardarbību (liekā svara dēļ) divās no trim manām skolām. Tagadējā skolā viss ir ļoti labi un esmu arī notievējusi mazliet, bet šis viss ir novefis pie tā ka es meloju vecmāmiņai meloju par to cikos man beidzas skola, (viņa man nāk pretī kad eju mājās). Es izglābjos grāmatās. Dzīviju citu fantāzijās, rakstu dzejoļus un domāju ka dzīvei nav jēgas. Zināt kāpēc es neizdaru pašnāvību, jo es mīlis savu pusmāsu tik ļoti, ka gribu viņu izglābt kad mamma noies no sliedēm pavisam.
