Olu liķieris man garšojis jau kopš bērnības, kad laiku pa laikam mamma iedeva pagaršot pa glāzītei. Tā nu, lūk, pirms pāris gadiem mammas draudzene uzdāvināja paštaisīta olu liķiera pudeli un pirmo reizi mūžā sapratu, ka to var darīt arī pats. Lieki piebilst, ka garša un smarža bija 100x labāka kā veikalā nopērkamajiem liķieriem. Visu laiku taisījos, taisījos un beidzot iztaisījos arī pati uztaisīt. Ne jau sastāvdaļu dēļ bremzēju, bet gan bija bailes par izgāšanos. Veltīgi. Man izdevās 
Salasījos internetā visādas receptes un savilku kopā to, kas derēs tieši man.
Uz 200ml šnabucīša izvēlējos 500ml piena, jo dzērienu nepavisam nevēlējos spēcīgu. Nodomāju, ka, ja ir tik daudz piena, tad jāņem arī kādas piecas olas.
Izmazgāju katliņu un leju visus 500ml piena sildīties. Ne uz stipriem grādiem. Tā, ka pirkstu mierīgi var iebāzt un neapdedzināt. Kā siltā vannā.
Tikmēr atdalu dzeltenumus no baltumiem (tos izcepšu bezē cepumos 
).
Olu papildināju ar 11 tējkarotēm cukura. Kāpēc 11? Nezinu. Likās, ka pietiks. Piebēru vēl arī vaniļas cukuru, ~15g un samačkāju kopā ar dakšiņu viendabīgā masā.
Ap to laiku jau piens gatavs un var likt olaino masu klāt. Izkasu bļodiņu, lai viss labums tiek iekšā un izmaisu ar parasto zupas karoti.
Bieži vien receptēs olu liķieri gatavo no jēlām olām, taču manas antipātijas pret to ir tik ļoti spēcīgas, ka labāk izvēlos olu kārtīgi izkarsēt.
Lieku atpakaļ katliņu uz nelielas uguns. Man plītij ir 6 siltumi (ātrumi?) un tad izvēlējos trešo. Sākumā šķidrums tāds neglīts un purduļains, bet lieku cerības uz labu iznākumu. 
Pēc 15 minūtēm viss ir burvīgi. Šķidrums kļuvis viendabīgs un mazliet iebiezējis, virtuve smaržo. 
Laiks izslēgt plīti un atstāt katliņu savā nodabā atdzist.
Kad pien-olas atdzisušas, tad bez žēlastības leju klāt sagatavoto šnabucīti.
Lai padzēriens būtu gaisīgāks, izvēlējos to mazliet uzputot. Ja ir bail par vēl kādiem dzīviem palikušiem purduļiem, tad caur smalku sietiņu vai marli var izkāst. Es šoreiz biju tik laimīga par izdevušos ņammu, ka to nemaz nedarīju. 
Tā kā trekteris ikdienas vajadzībās nav vajadzīgs, tad šoreiz nācās iztikt ar plastmasa glāzi, kuras vienu maliņu var ielocīt glītā renītē.
Es ieteiktu izlaist olas, pienu, cukuru un kā arī vaniļas cukuru. Ielikt vien aukstumā uz kādu stundiņu. Ļoti sena recepte un es teiktu, ka ļoti laba. 
Šis noteikti ir ieliekams to recepšu sarakstā, kuras pašam jāizmēģina:d
Oooo, izskatās kārdinoši Kad es drīkstēšu ņemt uz krūtiņām kaut ko stiprāku par tēju, tad noteikti izmēģināšu!
negribās jau likt + bet esi tomēr nopelnijusi! prieks par cilvēkiem kas cenšas kautko darināt paša spēkiem tāpat kā es! bet Tev vēl ir ko mācīties!
Rakstu taisīji pēc degustēšanas vai pirms? Baigi lasāmi uzrakstīts.. 
Un cik ilgi tādu var glabāt? Kādā temperatūrā?
