Priekš lasītājiem, kuriem neinteresē gari lasīt, esmu izcēlis galvenās atziņas šajā rakstā, lai šis raksts palīdzētu domāt un iesaistīties diskusijā ar sevi pat tad, ja šim rakstam ir tikai ātri pārskriets pāri ar acīm.
Biežās pēdējā laika pārdomas par reliģiju neliecina neko labu. Aizvien biežāk pilnīgi nejaušos veidos sanāk saskarties ar ticībām. Viss sākās vienā jaukā vakarā, kad sev tuvu cilvēku pirmo reizi aizvedu uz baznīcu, pats negāju iekšā, bet kādu laiku nosēdēju mašīnā un vēroju baznīcu pirms aizbraucu prom.
Jauna baznīca, populāra šajā apvidū, bet dīvainā kārtā ne vienīgā. Ātri skaitot, es varu saskaitīt veselas piecas baznīcas savā pilsētā, tas ir pilsētas centrā, par nomaļākām vietām man nav informācijas, bet domāju, ka ikkatrā lauku apvidū ir vismaz viena baznīca, cik esmu braukājis apkārt, esmu pamanījis, ka ir tendence atrasties vismaz vienai baznīcai arī mazakajos ciematos. Bet šī baznīca ir jauna, konrkētu tās vecumu es vairs nepateišu, bet man atmiņā ir labi iespiedušās atmiņas par to, ka laikā, kad es mācījos šai baznīcai netālu (ap 200m) esošajā sākumskolā, tad šo vietu klāja pļava, kurā atradās 3 vai 2 lieli, koka krusti, kuru nozīmi tā arī man kā bērnam neviens neskaidroja un tajā pļavā nekas neliecināja par baznīcu. Taču pamatskolas laikā jau vietu šajā pļavā bija ieņēmusi jaunuzceltā baznīca, lai gan apmēram 800m tālāk atrodās cita baznīca. Protams, tās nav vienas konfesijas baznīcas, šī jaunā baznīca ir, ja nemaldos, tad luterāņu baznīca, bet 800m tālāk esošā ir pareizticīgo baznīca.
Un tieši šīs baznīcas sāka manī radīt pārdomas. Bet ne šos klasiskos jautājumus par to, vai reliģija ir nepieciešama. Par šo jautājumu es nediskutēšu, jo atbilde ir skaidri zināma - nē, reliģija nav nepieciešama. Svarīgāks jautājums šķiet, vai reliģijā ir kāds labums, jo tik daudz ir dzirdēts, ka tas viss nav saistīts ar ticību Dievam, bet gan būšanu par labāku cilvēku, kā arī nav nozīme, kam tici, var ticēt kaut vai čībai, ja tas palīdz tev būt par labāku cilvēku. Tālāk es izklāstīšu savas domas par to, kāpēc arī šis uzskats, manuprāt, ir nepareizs un bīstams. Tālāk esošās idejas centīšos strukturēt, lai tās vieglāk būtu nošķirt vienu no otras un vieglāk varētu saprast reliģijas bīstamību. Šeit es vēl vēlos piebilst to, ka zem vārda "reliģija" es neiekļauju Islāmu, jo, manuprāt, Islāms nav reliģija un Islāmam būtu nepieciešams atsevišķs raksts, lai to skaidrotu un izteiktu savas domas (nemaz neņemot vērā faktu, ka par sava VIEDOKĻA izteikšanu man visticamāk izteiktu draudus un ātri vien atdalītu galvu no ķermeņa, jo runājam taču par "religion of peace"
.
Nenovērtēsim kristieti par zemu: kristietis, aplams līdz pat nevainībai, augstu paceļas pāri mērkaķim: attiecībā pret kristieti populārā evolūcijas teorija ir tikai cieņas apliecinājums. /Frīdrhs V. Nīče/
Kāpēc gan tad ir tik kaitīgi kaut kam augstākam ticēt? Šajā jautājumā svarīga daļa ir "augstākam ticēt", kuru var izskaidrot ar personas psiholoģiju. Nevar noliegt, ka cilvēkam ir milzīga tieksme veidot, redzēt, uzskatīt, radīt ko augstāku par sevi, jo ir tik grūti uzskatīt, ka cilvēks pats varētu būt pietiekami liels, lai atbildētu par visu, kas notiek apkārt. Tas rada vēlmi izveidot ko lielāku, augstāku par visiem cilvēkiem, kam varētu piedēvēt visu neizskaidrojamo. To apliecina vēsturiskās reliģijas, kurās bija vairāki dievi, bieži vien vairāki dievi tika radīti, lai katram piedēvētu kaut ko tādu, ko cilvēks nespēj izskaidrot, piemēram, dabu. Tas izpaudās kā dieva radīšana dabas parādībām, pērkona dievs, lietus dievs, zibens dievs, saules dievs. Šie dievi tika radīti tikai tāpēc, ka cilvēki nespēja izskaidrot šīs parādības, taču tas noved pie nākošās problēmas. Šī problēma ir izskaidrojuma meklēšana visā un nespēja sadzīvot ar neziņu. Pilnīgi normāla cilvēku parādība ir meklēt izskaidrojumu nezināmajam, problēma ir tāda, ka kaut ko nesaprotot, kā izskaidroums tiek radīts Dievs. Pamatā ir tas, ka cilvēks nespēj paciest un atzīt to, ka kaut ko nezina. Vieglāk ir pateikt, ka zibens rodas no Dieva dusmām nevis skaidrot to sarežģīti ar dabu un fizikas procesiem, šeit Dievs kalpo kā vienkāršs un saprotams attaisnojums.
No šādas izdomāta Dieva izdeidošanas atkal rodas problēma, ka šī teorija par visvareno, kurš dusmojas ir daudz pieņemamāka un patīkamāka masām nekā atzīšana, ka tas ir kaut kas nezināms, bet mēs to centīsimies noskaidrot. Cilvēcīgi ir neatzīt nezināšanu. Ja runājam par cilvēcību, tad labākais piemērs vienmēr ir bērni, jo bērni ir patiesi, kaut vai tāpēc vien, ka viņiem vairāk strādā instinktīvā un neapzinātā daļa jeb Id (balstoties uz Freidu), jo bērniem nav tik attīstīta ārpasaules veidotā cenzūra jeb Ego (balstoties uz Freidu). Tieši ar bērniem šajā saistībā man atmiņā ir palicis gadījums no sākumskolas pirmajām klasēm. Klasē bija divi zēni, viens bija gudrs un tāds, kurš labi mācījās, bet otrs bija apveltīts ar augstu pašvērtējumu. Vienu dienu šie abi zēni sacentās, kurš ir gudrāks. Protams, sākumskolā tas vienmēr beidzas slikti, abi zēni sacentās matemātikas spējās, uzdeva viens otram reizrēķina uzdevumus. Kā jau saprotams, tas ātri aizgāja līdz galējībām un zēns ar augto pašvērtējumu tādu uzdevumu, kuru neviens nezināja, gan jau tas bija 1000*1000, bet tajā laikā tas bija praktiski neiespējami to aprēķināt mūsu vecumā ar mūsu zināšanām (nāku no laika, kad sākumskolā nevienam nebija telefona, ar ko aprēķināt kalkulatorā šo). Uz šo gudrais zēns atbildēja, ka nezina atbildi, bet viņš mājās pajautāšos māsa un rīt pateiks (tagad tas šķiet ļoti stulbi, bet agrāk tas bija pilnīgi nopietni un normāli), bet zēns ar augsto pašvērtējumu uz to atbildēja, ka zina rezultātu (tagad gan to nepateikšu, jo tas bija paša izdomāts skaitlis). Te mēs nonākam situācijā, kur abi zēni patiesībā nezina atbildi uz jautājumu, bet viens ir izdomājis atbildi, bet otrs atzīst, ka nezina pareizu atbildi, bet var to noskaidrot. Tas beidzās ar to, ka zēns ar izdomāto atbildi aicināju citus klasesbiedrs iesaistīties un pateikt, kuram no viņiem abiem klasesbiedri piekrīt. Protams, arī klasesbiedri nezināja atbildi, taču atbalstīja to zēnu, kurš bija atbildi izdomājis.
Šis stāsts labi parāda cilvēku nespēju atzīt nezināšanu. Cilvēki labāk nostājās izdomātas patiesībās pusē nevis atzīst, ka viņi atbildi nezina, bet mēģinās to noskaidrot. Tā, protams, ir vieglāk, taču šāda rīcība neved pie progresa. Kas gan būtu noticis, ja pasaulē ikviens vienmēr būtu ticējis Dieva esamībai un nebūtu pievērsies zinātnei, lai skaidrotu to, ko citi skaidro ar visvareno debesīs? Arī ikdienā mums sanāk saskarties ar dažiem cilvēkiem, kuriem vēljoprojām ir izteikta šī bērnu īpašība, kas izpaužas kā nespēja atzīt nezināšanu, kas visbiežāk izvēršas par patiesības izdomāšanu. Par šo tematu vēl var spriest ļoti ilgi un daudz, taču, lai raksts nebūtu bezgalīgs un būtu kaut cik uzskatāms (tas vilciens jau sen ir aizbraucis) ir jāiet uz priekšu.
Par kristieti neviens nevar kļūt pēc brīvas gribas: kristietībai nepievēršas – priekš tās jābūt pietiekami slimam. /Frīdrihs V. Nīče/
Viens no vēl izdevīgajiem iemesliem, kāpēc reliģija ir tik kaitīga, bet tika radīta, ir atbildības novelšana. Cilvēkiem ir dabīgas grūtības uzņemties atbildību par netikumiem un nepatīkamo, bet reliģija sniedz lielisku iespēju atbildību novelt uz kādu citu. Slepaka viegli var piedot sev ar apzinu, ka Dievs lika to darīt, nevis viņš pats nolēma nogalināt visus tos cilvēkus. Protams, tā nav tikai atbildības novelšana par nepatīkamo, reliģija sniedz arī skaidrojumu nepatīkamajā. Veidojas attaisnojumi "Dievs mani tādu radīja". Tā vietā, lai cilvēks uzņemtos atbildību un kaut ko mainītu vai iesāktu, vieglāk ir pateikt, ka tāda ir Dieva griba. Tiek veidota mākslīga apziņa, ka neesam atbildīgi par savām dzīvēm, cilvēki nodod savas dzīves pārvaldībā Dievam, jo tā ir vienkāršāk viņiem. Protams, ir vieglāk iet uz baznīcu un lūgties nevis atzīt, ka dzīve iet slikti un sākt kaut ko darīt, lai atrisinātu savas problēmas, kā arī krietni vieglāk ir sevi mierināt ar domu "Dievs nedod vairāk, kā varu izturēt" nevis atzīt "esmu atbildīgs par to, vai izturēšu šo situāciju".
Skarbi varbūt skanēs sekojošais, bet es uzskatu, ka reliģija apkopo vienuviet vājas personības. Protams, tā uzņemās rūpes un dod cerību krīzes situācijās, ka šķiet, ka izejas nav, bet tālāk tā neveido cilvēku kā spēcīgu personību, reliģija tālāk māca cilvēku kā daļu no bara jeb tās sekotājiem. Šāda situācija ir reliģijai izdevīga, jo vāji cilvēki ilgāk pieturēsies pie reliģijas, jo ārpus tās jutīsies vāji. Kāpēc gan saucu šos cilvēksu par vājiem? Tas ir šis pats iemesls, ka reliģiozi cilvēki neuzņemas vadību pār savu dzīvi un tās sekām. Reliģioziem cilvēkiem labpatīk vainot Dievu dažādās problēmas vai arī tieši pretēji pateicās Dievam panākumos. Tas liecina par atbildības novelšanu, ko spēcīgas personības nedara. Spēcīga personība apzinās, ka pati izraisa sliktās sekas un pati gūst panākumus, tā nemeklē attaisnojumu. Tikmēr no reliģioziem cilvēkiem mēs dzirdam "tāda ir Dieva griba" un "pateicoties Dievam es to sasniedzu". Nedaudz pat žēl paliek ārstu, jo par viņu varoņdarbiem visbiežāk pasakās tieši Dievam 
Kas ir kaitīgāks par jebkuru netikumu? – Praktiskā līdzcietība pret visiem izvirtušajiem un vārgajiem – kristietība /Frīdrihs V. Nīče/
Pilnīgi un galīgi netaisos noliegt reliģiju sludināto vērtību pareizumu vai ētiskumu. Nesaskatu neko nepareizu labestībā (atcerēsimies, ka nerunāju par Islāmu) un palīdzēšanā citiem, taču reliģiju problēma ir tāda, ka tās ir kā komunisms. Teorētiski ideāls modelis, bet praktiski neiespējami realizējams, kas padara to lieku, nevajadzīgu un to vajadzētu pārņemt citam modelim. Reliģijas kāpj uz to pašu grābekli, varbūt pat vēl lielākā mērā. Reliģijas, kas sludina līdzcietību šķiet tik bezjēdzīgas situācijā, ja visi 100% cilvēku nav līdzcietīgi (kas nekad nepiepildīsies), šeit nonākam pie tādas situācijas, kurā šī līdzcietība tiek izmantota ļaunprātīgi, galu galā šī līdzcietība tiek izniekota. Liekas, ka daudzi nesaprot, ka nedzīvojam labestības pasaulē un labestība neaptur ļaunumu. Jebkura labestība tiks izmantota ļaunprātīgi.
Kaut gan uz to var skatīties no citas puses. Reliģija nav tas, ko attiecīgās reliģijas augstie pārstāvji sludina. Mācītāji vairs nav tik daudz mācītāji, kā tie ir kļuvuši par sabiedrisko attiecību speciālistiem un tie ir sapratuši, ka publikā ir jāiet ar labu galveno ziņojumu, to pašu dara pāvests, veido pozitivu publisko tēlu arī pret neticīgajiem, lai gan visi saprot, ka mācītāji un pāvests to dara speciāli un viņi nekādā veidā neatspoguļo pārējos ticīgos, kuri nav mācīti veidot labu publisko tēlu. Saprotams, ka publiski teiktais pilnīgi neatspoguļo to, ko tik tiešām reliģiozie cilvēki domā. Toties tas nemaina reliģisko mācību bezjēdzīgumu pasaulē, kura dzīvo pēc citas filozofijas.
Ticiet man, mani brāļi! Viņš [Jēzus] nomira par agru; viņš pats būtu savu mācību atsaucis, ja tas līdz manam vecumam būtu sadzīvojis! /Frīdrihs V. Nīče/
Mani uzskati šeit nav svarīgi, taču nevaru nepieminēt to, ka ar reliģiju nozīmības noliegšanu un to necienīšanu es vēlos, lai cilvēki dzīvotu karos (ar dažiem izņemumiem) un naidā. Šeit varbūt sekos pats svarīgākais šajā rakstā, ko varēs izlasīt.
Es uzskatu, ka cilvēkiem NAV nepieciešama reliģija, lai tie izturētos labi, cienītu un palīdzētu viens otram. Bieži sanāk dzirdēt, ka reliģija dažiem nav ticība, bet gan kalpo kā morālais kompass. Manuprāt, tas nav attaisnojums, tas drīzāk ir bīstami, jo ko gan par cilvēku liecina tas, ka viņš dara labu, jo to māca "labā" grāmata vai nedara ļaunu, jo baidās no Dieva soda? Kā šādam cilvēkam var uzticēties? Jebkurā brīdī ticība grāmatai vai augstākai (pēc manām domām arī nepierādāmai) būtnei var sabrukt un kas tad notiks ar šo cilvēku, vai visa viņa morāle arī sabruks un viņš sāks darīt ļaunu? Šādam cilvēkam nevar uzticēties. Es uzticēšos cilvēkam, kurš nenogalinās, jo zinās, ka par to saņems sodu, cilvēkam, kurš palīdzēs, jo zina, ka arī viņam kādreiz vajadzēs palīdzību un ir pareizi palīdzēt citiem, nevis cilvēkam, kurš to visu dara kaut kādas mācības dēļ un pats nemaz nav aizdomājies līdz tam, ka tas būtu jādara.
Ar šo es gribu teikt, ka reliģijas mācība par labā darīšanu un sliktā nedarīšanu ir neuzticama un nav nepieciešama. Svarīgāk ir katram PAŠAM saprast, kāpēc darīt labo un nedarīt slikto nevis akli sekot tam, ka to vajag darīt.
Nedzīvojam mēs tik reliģiski saskanīgā pasaulē, lai pareiza rīcība būtu pagriezt otru vaigu, svarīgāk ir mācīt vienam otru, lai izveidotu ideālu sapratni par to, ko var darīt un ko nevar darīt. Otra vaiga pagriešana māca paciest citu neiecietību un uzņemties reliģiski tik patīkamo upura lomu, kamēr sišana pretī iemācīs otram, ka šāda rīcība nav pareiza. Kas gan šeit ir pareizāk? Uzņemties upura lomu vai iemācīt otram, kāda rīcība nav pieņemama no viņa puses?
Tā kā būtu pienācis laiks ar cilvēka muļķību rēķināties kā ar reālu spēku. /Frīdrihs V. Nīče/
Par reliģijas tēmām var domāt un rakstīt mūžīgi, piemēram, par to, kāpēc sātaniskie baušļi psiholoģiski un dabiski cilvēkiem ir vairāk pieņemami nekā tie, kurus kristietība pauž, radot pašnoliegumu, kas beigās rada nepatīkamas vai pat slimīgas izpausmes. Kā arī pilnīgi atsevišķs raksts varētu būt par lepnuma izjušanu reliģijas dēļ vai arī par reliģisko cilvēku aklumu pašu grēkos un attaisnojumiem tajos, kur nu vēl grāmatu varētu uzrakstīt par to, kā psiholoģija tiek izmantota Bībelē, lai liktu lasītājam justies vainīgam un izjust pazemību.
Droši visi lasītāji ir aicināti izteikt domas komentāru sadaļā, taču brīdinu, ka publiski garās diskusijās neiesaistos, tikai privātās. Reliģija, manuprāt, ir viena no tām parādībām, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, lai gan tās funkcija bija tieši pretēja, tas dod iespēju par reliģiju diskutēt un rakstīt mūžīgi, taču šim rakstam ar to pietiks.
