Balsoju par tēvu. Prāta spēju man nav diez ko daudz, bet atmiņa gan ir no tēva - viņš pat teica, ka savā bērnībā nav varējis saprast, kā tas ir, ka kaut ko var aizmirst. Varu dzejoļus iemācīties fiksi vien, skolā iemācījos haltūrēt ar to. Iespējams, tas tur lamuvārdiskais spektrs pie vainas.
Papildinformācija - nav tik strikti, ka prāta spējas no mātes - cik esmu lasījis diskusijas un rakstus, šis nav īsti pierādīts, piemēram http://www.forbes.com/sites/emilywillingham/2016/09/16/no-research-has-not-established-that-you-inherited-your-intelligence-from-your-mother/#710510da4551
Ebrejiem pie tam ir tā, ka īsts ebrejs vari būt tikai tad, ja pa mātes līniju esi tāds piedzimis. Ebrejam apprecot citas tautības sievieti, bērni tādu statusu pazaudē. Viņiem tur bija noteikti zināms aprēķins, kādēļ tieši tā. Zināma daļa svarīgu gēnu noteikti pārmantojas. Vai tieši prāta dēļ - nezinu.