Psihiskiem traucējumiem ir tendence likt mums justies tā, it kā ar mums kaut kas nav labi. Tās ciešanas ir morālās vājības pazīme. Tās liek cilvēkiem justies tā, it kā viņi nevar paciest to pašu spiedienu, ko ‘’normālie’’ cilvēki var. Ka viņi ir kaut kāda bojāta konstrukcija. Šāda veida domas par sevi ir bieži vien daļa no savu ciešanu ''bildes''. To visu bieži vien pastiprina ‘’palīgi’’ un sabiedrība, un viņu veids, kā viņi noraugās uz tādām lietām kā – depresija, bipolāri traucējumi, spriedze u.c. psihiskām saslimšanām. Bet vai tā ir jābūt?
Vai «saplēstu» cilvēku var salabot tāpat kā saplēstu tējas krūzi?24
301
1
Vienreiz 14. gadsimtā japāņu šoguns Ašikaga Jošimasa nejauši saplēsa savu dārgo tējas krūzi. Krūze vispirms tika aizsūtīta uz Ķīnu labošanai. Kad tā tika atgriezta, tā bija tikusi pārbūvēta ar neglītām metāla stieplēm. Protams, Jošimasa nebija apmierināts. Neilgi pēc tam japāņu amatnieki uzsāka meklēšanu jaunām alternatīvām keramikas labošanai.
Risinājums bija Kintsukuroi, kur tu salīmē atpakaļ saplēstos gabalus ar zeltu, sudrabu vai citu vērtīgu metālu. Rezultāts bieži vien bija stiprāks un skaistāks, nekā oriģināls un tāds fiziski nevarētu eksistēt, ja objekts iepriekš nebūtu bijis saplēsts.
Kintsukuroi tiešā tulkojumā nozīmē ‘’salabot ar zeltu’’. Bet japāņu keramiķi nelaboja kaut ko, kas bija saplēsts – viņi to darīja, lai izveidotu ko jaunu. Kur ‘’bojājums’’ bija nozīmīga un neatņemama stāsta daļa, kaut kas, ko nemēģināja noslēpt, bet tiešā nozīmē ļāva spīdēt.
Vai tā arī var būt ar mums, cilvēkiem? Tāpat kā krūze, ko nejauši nomet uz zemes, mēs dažreiz pazaudējam daļiņu sevis. Bet dažreiz mēs varam pilnībā saplīst.
Bet neviens taču nevēlas saplīst. Mēs mūsu drumstalās spējam atrast resursus, lai uztaisītu ko jaunu. Kaut ko, iespējams, stiprāku un skaistāku, nekā oriģinālu. Tu neesi iznīcināts, lai arī esi saplēsts. Tu esi potenciāls kam labākam.
Tev patiks šie raksti
