Ledus (22) [Mans 1'100 raksts!]8

Es negribēju piemest pagales viņa ugunij, tāpēc iekodu mēlē, pārkāpu pāri durvju slieksnim un demonstratīvi aizvēru un aizslēdzu istabiņas durvis. es centos elpot prātīgi un neizrādīt aizkaitinājumu. Galu galā,  mūs vienoja tikai un vienīgi intereses iegūt kāroto- man, spēt sevi pasargāt, viņam- nopelnīt. Bez tam, tās taču bija viņa domas- attiecīgi- tas, ko viņš domā, jau ir viņa problēma. Man ir svarīgi to nelaist tuvu apziņai. Samirkšķināju acis, un pagriezos pret viņu ar smaidu uz lūpām. Viņa acīs bija redzama uzjautrinājuma dzirksts un pilnīgās lūpas kaktiņš raustījās pamatīgā uzjautrinājumā. Acīmredzot, viņš tiešām bija gaidījis dzelžainu atriebību no manis, taču bija pārsteigts, kad to nedabūja.

Ha, izrādās, vārdi ir efektīvāki par sitienu, bet klusums ir efektīvāks par abiem. Triumfējoši iztaisnoju plecus un piemiedzu viņam ar aci. Ieliku atslēgu kabatā un devos viņam līdzi, kur gan nācās mazliet pasvīst, jo Olivers speciāli gāja ātri. Viņam bija garas, muskuļotas kājas un fiziskā sagatavotība. Manas kājas bija īsas un ļumīgas kā vārīti spageti makaroni. No malas droši vien izskatījos pēc “Mazā Cāļa”, tā skrienot viņam pakaļ, bet es nedrīkstēju padoties. Izaicinājums bija pamests. Atliek vien to pieņemt, un panākt to, lai mani sāk cienīt.

Mēs raitā solī izgājām no kopmītņu nama, izejot laukā rītā, kas aizvien glabāja pēclietus siltumu. Debesis sārtojās rozā, zilā un dzeltenā toņa gammās, līdzīgi kā “Karaļa Lauvas” sākumā. Rīts bija tik skaists, ka man aizsitās elpa. Ļāvu Oliveram paiet tālāk, un izvilku telefonu no kabatas, lai nofotografētu skaisto skatu un liku sev noticēt, ka, ja mani sagaida tik skaists rīts, arī mana diena būs skaista. Pat, ja jāpavada tā ar gatavo pēcpusi Olivera ādā.

-Nu tu nāksi?- viņš neapmierināti noburkšķēja, kad es nespēju izvēlēties, kuru filtru izmantot. Vienaldzīgi pacēlu acis no telefona, nošūpoju galvu pret viņa samilzušo ģīmi, un turpināju darīt to, ko gribēju. Olivers bija noskaities. Tikai nezinu, kāpēc, bet viņš nevis devās prom, atceldams mūsu plānus, bet gan atnāca man pakaļ, rupji atņēma man telefonu un, iekams spēju kaut iepīkstēties, saķēra mani aiz delma un vilka uz mašīnas pusi. Tvēriens nebija sāpīgs, taču spēcīgs.- Par šo, tu man skriesi desmit papildus apļus.- viņš nomurmināja.

Kāds īgņa. Nemaz nemāk izturēties pret meiteni. Šoreiz es ļāvu mēlei ieniezēties un ļaut vārdiem plūst pār lūpām,- Žēl, ka Džejs netika. Viņš vismaz prot izturēties pret dāmu.

Olivers iespurdzās. Viņa zemajai balsij tas skanēja tik dīvaini..- Tevi es par dāmu neuzskatu, piedod,- viņš iesmējās vēlreiz un beidzot mani atlaida, kad bijām pievirzījušies pie universitātes stāvvietas, kur stāvēja viņa sarkanais Nissan automobilis. Puisis apgāja ap mašīnu, apsēdās savā vietā, un pat nepacentās man ne atvērt durvis, neko. Cik rupji.

Atrāvu durvis un negribīgi iesēdos mašīnā. Par izbrīnu, tā bija nevainojamā kārtībā. Salons viegli smaržoja pēc citronu sulas un sakarsušiem ādas sēdekļiem, kas bija apšūti ar siltu, brūnu kažokādu. Nekur nebija manāms ne puteklīša. Es iedomājos par visiem vecpuišu puišiem un mašīnu jokiem, taču šoreiz to noriju un paturēju pie sevis. Pievilku kājas sev pie zoda un skatījos taisni uz priekšu, domās sevi sagatavojot ellīgai dienai.

Mērķis panākts, apbalvojums sasniegts- Olivers ar mani nerunāja. Bet, ak vai, kā es atraušos treniņā. Lai Dievs man stāv klāt. Un tomēr.. tas viss būs tā vērts.

***

Es pārgurusi nokritu zemē. Jutu, cik slapji un valgi ir mani mati, un kā uz sejas pulsē ik nervs. Seja bija tik karsta, ka šķita degam, un pat sviedri nesniedza atvieglinājumu. Man smeldza paribē un pacelēs. Kaitinošākās sāpes bija mugurkaulā, un es nespēju vairs piecelties. Tas bija par daudz, Olivers bija nezvērs, un es viņu sāku ienīst. Sākumā bija jautri, bet viņš pārpasaulīgi kāpināja tempu, un tas vairs nebija, lai man palīdzētu, bet gan lai mani nokaitinātu. Ja vien man būtu spēks, es izraudātos. Taču, viņš man pienāca blakus un notupās. Biju tik nogurusi, ka redzēju tikai viņa melnos šortus un koši sarkanās botes. Viņš drastiski noklakšķināja mēli un uzlika divus pirkstus uz manas kreisās plaukstas vēnas.

-Piecas minūtes tu vari atpūsties,- viņš domīgi nopūtās un pielēca kājās,- Bet es tikmēr aiziešu pēc ūdens. Gatavojies otrajam raundam,- viņš vēl nosauca, iekams, zolēm čīkstot pret laiminātu, pazuda tālumā. Es ar vēzienu piesvempos sēdus un saķēru galvu. Tas tips bija nenormāls. Nesaprotu, kā viņa draudzene spēja viņu izturēt! Viņš bija gatavais monstrs!

-Ņem,- Olivera meitene Beāte man laipni uzsmaidīja un pasniedza mazo ūdens pudeli, kura no vienas puses bija sasilusi,- Piedod manam puisim, viņš vienkārši cenšas izvest cilvēku uz dusmu pamata, un tas atbrīvo adrenalīnu. Pēc mēneša vai diviem, tu spēsi mierīgi pieveikt viņa šķēršļus,- meitene laipni pasmaidīja. Pieliku auksto pudeli pie lūpām un baudpilni sāku dzert šķidrumu, kas šķita kā no pašas Paradīzes nācis. Rīkle bija kā smilšpapīrs. Es nosprauslājos un izlēju daļu ūdens pāri sejai, ļaujot lāsēm ieritēt arī matos, kreklā un biksēs. Man bija tik karsti, un tik slikti.. Vēl Beāte, kura izskatījās tik lieliski, grāva manu pašcieņu. Meitenei bija īsi, blondi mati, un viens no seksīgākajiem augumiem, ko biju redzējusi- izteikts dibens, stingrs, šmaugs viduklis un perfekta bumbieru veida pēcpuse, tērpta īsos šortiņos un sporta krūšturī. Viņas seja bija zeltaini brūnā iedegumā, ko izcēla šauras, taisnas uzacis, mazs, šaurs deguntiņš un neproporcionāli lielas, zilas acis. Meitenes lūpas bija kā bārbijai, tik skaista viņa bija. Viņa bija no tām meitenēm, kuras izskatās lieliski bez kosmētikas. Nebrīnos, kāpēc viņa bija ar Oliveru, abi bija nevainojami saderīgi.

Es nodūru galvu. Skumji apzināties, ka man tā nekad nebūs. Pasniedzu Beātei pudeli un piecēlos sēdus. Aizvien jutu organismu pretojamies, taču nokrakšķināju sprandu, izstaipīju muskuļus un atsāku skriet. Es to varu, es to varu. Pie sevis skaitīju mantru. Šovakar Aspena dosies ballēties. Manai dzīvei ir pienācis skaists rīts. Tagad jāsagaida diena.

Es turpināju skriet apļus, un gaidīju, kad Olivers atgriezīsies, taču viņa nekur nebija. Nospriedu, ka no jauna sākšu skriet ar lielāku sparu, un viss atrisināsies. Pieliku ātrumu un spēku, un jutu, ka kaut kas nav labi. Man trīcēja muskuļi, mutē sametās rūgts, un ausīs dunēja skaņas, it kā kāds triektu simtiem basketbola bumbu pret zemi. Nākamajā brīdī es sajutu asu triecienu pret deniņiem, un man nozibēja melns gar acīm. Es ievaidējos un ļāvu tumsai sevi sagrābt. Vismaz tā nesāpēja. Mani pirksti konvulsīvi sarāvās un es vēl reizi ieelpoju pēc lakas un koka smaržojošo grīdu, iekams padoties.

Un es biju mirusi. Šoreiz, patiešām. Bez gaismas tuneļa galā, bez atmiņu atkārtošanas. Bija tikai tumsa. Un viss.

Klusums.