Labs darbinieks Maximā ir pacietīgs darbinieks. Šo es lasīju meklējot kasiera profesijas aprakstu. Domāju, phe, kas tur tāds? Aizsūtīju savu CV un pēc 10 minūtēm man zvanīja un aicināja uz tikšanos. Tā nu es aizgāju un tajā pašā dienā jau sēdēju kasē. Ko es varu secināt?
Savā pirmajā darba dienā, kas bija aptuveni pirms 3 mēnešiem es iepazinos ar veikalu. Kā par spīti savam raksturam, izvēlējos vienu no lielākajiem mikrorajoniem - Imantu. Drosmes nepietika iet uz XXX Maximu tāpēc izvēlējos X Maximu. Es nemaz negribēju strādāt par kasieri, bet izvēles nebij. Vispirms man lika sazīmēt kladē bulciņas un sarakstīt kodus. Es īsti neko nesapratu, kā tas jāskatās un kur jāskatās, viss tas man likās ārkārtīgi sarežģīti. Pēc tam man saka, pamēģināsim kasē tagad. Piesēžos kasē - viss likās dīvaini būt nevis pircējam kā ierasts bet jau apkalpojošajam personālam. Pirmās 3 dienas man stāvēja blakus vecākā kasiere un skaidroja kā rīkoties ar kasi, kā apmainīt čeku lenti, kā izņemt nepareizi izsisto preci. Veikals bija no cita skatu punkta. Pirmā prece ko es izsistu....es jau vairāk neatceros, ja nekļūdos tad kaut kāds gaļas produkts pavecai sievietei. Šīs 3 dienas bija produktīvas, es apguvu kā rīkoties ar kasi, bet kodus iemācīties tik īsā laikā nebij iespējams, jo kodi ir daudz....ļoti..ļoti..ļoti..daudz. Pēc 3 dienām es jau mēģināju sēdēt vina pati bez palīdzības, lai gan vecākā kasiere turpat blakus bij, ja vajadzēja palīdzību viņa atnāca. Man bija daudz nepazīstami kolēģi, pārsvarā krievi. Pirmā kasiere ar kuru strādāju kopā bija latviete, īsiem matiem un ar brillēm. Bet iejūtīga un izpalīdzīga. Katru sveramo preci un bulciņu cēlu augšā un saucu lai pasaka man kodu. Pēc nedēļas viņa aizgāja atvaļinājumā. :D Un tā es pieradu..kases aparāts ir kļuvis par daļu jau no manis, protams, ne visus kodus es zinu, bet lielāko daļu gan.
Un tagad parunāsim par cilvēkiem vispārīgi. ''Pagaidiet, kāpēc desa maksā tik un tik ja tur ir pavisam cita cena?'' Šādus tekstus man nākas dzirdēt katru dienu gandrīz no katra pircēja. Es jau kādreiz domāju ka cilvēki ir drausmīgi nekaunīgi, bet strādājot apkalpojošajā sfērā manas aizdomas ir tikai apstiprinājušās. Cilvēki ir visdažādākie...ir nekaunīgi, ir ļauni un ir miermīlīgi, ir nelaipni un ir laipni. Diemžēl ar nožēlu jāsaka, ka visvaiāk ir nelaipnie cilvēki. Pa visu laiku kopš es strādāju dienā apkalpoti ir + - 700 cilvēki 3 mēnešu laikā no 42000 cilvēku novēlējuši jauku dienu ir tikai 2. Labdien pateikuši ir varbūt kādi 100. Man ir bijis starpgadījums, kad vīerietis nopērk alkoholu un iedod 5 eur, es izdodu atlikumu un man pasaka :kas tas tāds ir ko? atdod manu papīra naudu es tev iedevu 20 euro, es atveru kasi un tur nav neviena 20 euro. Es saku, nē jūs man iedevāt 5 euro. Tūlīt saucu apsargu, viņš paskatās kamerās un kā viņš iznāk pa durvīm tā vecis pa durvīm ārā un jau tālēs zilajās pazudis. Cilvēki nekad neliek preču atdalītājus, kad es jau piesitu nākamā klienta preces tad tikai attopas ''eto moj'' un man jātaisa korekcijas un jākavē kases darbs. Ir cilvēki kas lasīt neprot. Nes man vienu preci un saka nē tur bija cita cena. Es eju apskatīties pametu garās rindas, lai tik izdabātu kādam. Ir tādi ''jaukumiņi'' kas no beigām redz ka notiek kašķis, pienāk viņa kārta un ''pielej benzīnu ugunskuram'' un taisa pa jaunu kašķi par kaut kādu random preci.
Man darba diena ir gara, 12-13 stundas kā kuro reizi. Vakarā ir pilnīgs bezspēks. 5 dienas nedēļā, reizēm 2 nedēļas.
Par laimi,tas ir tikai pagaidu darbs.
Tagad man arī ir jauna kolēģe, kura ir jautra un izpalīdzīga un nekautrējas prasīt palīdzību arī man par kodiem.
Diezgan liels pārsteigums par to, ka neviens pat nesveicinās. Es teju vienmēr novēlu jauku dienu, nemaz nerunājot par ''labdien''. Nu dažreiz, ja redzu, ka tā kasiere ir jau ļoti sliktā omā, tad jauku dienu nenovēlu, lai man neiebrēktu sejā: ''Kas, ņirgājies vai?!'' Visi esam cilvēki un tas smaids jau neko nemaksā.
Ui, bija man ar gadījums, kad stāvēju rindā aiz pusmūža pārīša. To Maksimu bieži sanāk apmeklēt, pardevējas zināmas un parādījusies bija jauna. Pārdevēja nosvēra tomātus un ņēma nākamo preci, kad sieviete - ti čo ģelaeš? Eti pomidori po akciji (tu ko dari? Tie tomāti ir akcijas)!!! Pārdevēja paskatījās, tomāti kā tomāti un atbild, ka akcijā ir tie, kas ķekaros, nevis parastie. Sieviete augstos toņos, ka tie jau arī ir tie, kas ķekaros, tikai nolasīti nost!!! Vīrs ar iejaucas - ti što, nas obokrast hočeš? Kak tak možmo rabotaķ? (tu ko, mūs apzagt gribi? Kā tā var strādāt?). Pārdevēja atvainojās, kulturāla tāda, paskaidroja, ka vismaz kāds ķekariņš tad jāieliek, vai pirms tam jāpasaka, lai nebūtu pārpratumu...Sieviete atkal kaut ko uzbrauca, iz tēmas ka pārdevēja nejēdz darbu vai ko tamlīdzīgu un pārdevēja jau var redzēt, ka aizvainota jūtas, turpina preces laist caur kasi. Iejaucos es un pateicu lai liek viņu mierā, viņa tikai dara savu darbu. Uzreiz man tomātu kuļķene pie deguna - ti viģeš, što eti pomidori po akciji? (tu redzi, ka tomāti ir akcijas?). Es atbildēju, ka neredzu gan un es ar pat neaizdomātos preci laižot caur kasi par to, ja nav nekā, kas uz norādītu uz akcijas tomātiem. Vismaz prieciņš, ka no pārdevējas pārslēdzās uz mani - ko es jaucos, ņe mojo sobačie ģelo (nav mana suņa darīšana). Vēlreiz pateicu lai liekas mierā un nākamreiz adekvātāk izvēlas izteicienus ar pārdevējām. Kad šie bija prom, ar pārdevēju sasmaidījāmies, sak, ne pirmā, ne pēdējā reize. Tas man lika aizdomāties par kultūras līmeni pret pārdevējiem, kā cilvēkiem nav kauna aizvainot nepazīstamu cilvēku, uzrunāt uz tu un mētāties šādiem izteicieniem. Esiet laipni, mīļie cilvēki, katrs darbs ir vērtiba.
Ne katram ir tāds pacietības mērs, lai to visu izturētu. Ja godīgi, riebjas cilvēki, kas pret veikalu darbiniekiem, apkopējām, sētniekiem un citiem ne tik prestižo darbu izpildītājiem izturas kā pret kāju pamesliem un iedomājas sevi kā princesi, kuru pārdevējam ir jāapkalpo un vēl piedevām jāpacieš klienta kašķīgais noskaņojums un burkšķēšana. Tracina, ka pārdevējus daži indivīdi neuzskata par normālu cilvēku, bet kaut kādu robotu, kuram jāpacieš visi izgājieni , kurus sarīko kaut kāds neapmierināts perdelis. Ok, neesmu svētā pati, bet savu aizkaitinājumu neizgāzīšu uz pārdevēja un labāk konfliktus risināšu mierīgā ceļā, novēlot jauku dienu un pasakot paldies. Pašai patīkamāka dzīve, ja ir iepriecināts cits. Savu laiku pastrādāju Rimi. no savas pieredzes varu pastāstīt ka nelaipnos pircējus var pārvērst laipnākos tikai ar savu attieksmi vien Esi smaidīgs jauks un atsaucīgs. toreiz jau pēc pāris mēnešiem klienti bija mani ievērojuši un nereti uzdāvināja kādu našķi jā darbs nav no foršākajiem, bet attieksme maina daudz ko pateicoties tam ka kasē biju tik pozitīva nākamo darbiņu dabūju bez problēmām, jo tieši tur mani ievēroja
Es vēl ceru, ka būs arvien vairak tādu rakstu. Vnk šis jautajums ir jāceļ gaisā. Es pati nesen aizgāju no darba veikalā. Galu galā cilvēki nomokās līdz nespēkam par sim kapeikām. Neiteik laicīgi pusdienas. Ar reiboņiem strāda. Pie kases visp. vajadzetu ne vairāk par 8h strādāt, jo tas ir darbs, kur ir vajadzīga precizitāte un laba oma.
Jau gaidīju, ka šitāds raksts būs tev. Vnk darbs veikalā ir dirsā. Esmu strādajusi pie kases maximā un cittur. Nē, paldies. Augsts stress un no tevis izsūc pēdejos spēkus un vēl kko dirš virsū. Atteiksme visp. pret darbiniekiem itkā dzimtbūšana vēl nebūtu atcelta.
Vispār cilvēkiem apkalpojošajā sfērā jādod medaļas. Ja pagadās labi kolēģi tad ir jauki, bet darbs ir darbs, nauda nesmird.
Ar kaut ko jau ir jāsāk, kāda attieksme tur ir no priekšniecības puses pret darbiniekiem?
laipni lūgti Latvijā 
es kādu laiku strādāju Īrijā, teikšu, ka nevar ne salīdzināt ar Latvijas veikalu ķēdēm. nu nevar. ļoti reti uzrodas kāds nejaucenis, kas tev izbojās visu darba dienu - vispār, Latvijā saprotams, ka tas dzīves līmenis nav labākais... 
nav zjeel arii pieliekt kaadu kapeiku ja iepriekseejam pirceejam pietruukst. Laikam skaitos jaukais pirceejsMan bija arī starpgadījums, kad ārzemju jaunietis uzstāja, ka iedeva man 20 eiro 5 eiro vietā. Nezinu, kas tā par mahināciju.
patiess stāsts 
