Dzīves neparastais notikums.15

Trešā stadija - Domu sakārtošana.

Kājai ar katru dienu palika labāk, varēju jau nedaudz paskriet, kas man radīja milzīgu prieku, kā arī biju nopeldēties, tā sajutā kad tu pēc visiem šiem notikumiem un pārdzīvojumiem ieej ūdenī un sāc peldēt ir vienkārši nereāla, likās, ka viss smagums novēlās no pleciem. Strādājot, es sapratu, ka fiziski jau jūtos daudz labāk, taču galvā vēl ir neliels haoss, tad kādu dienu priekšniece man uzdāvināja trīs grāmatas un tās bija par iekšējās pasaules sakārtošanu, par pozitīvu un labu domāšanu. Izlasot šīs grāmatas es sapratu, ka šis notikums nebija tas, kas manā galvā radīja šo haosu, bet tas bija tādēļ, ka ilgu laiku savu prātu piesārņoju ar negācijām un uztraucos par lietām par kurām galīgi nav jāuztraucas. Ja nebūtu šī notikuma es šaubos, ka būtu sācis strādāt ar sevi arī no iekšas, esmu drošs, ka peldētu pa straumi un vienkārši būtu sajūta ka kaut kas nav un domātu, ka gan jau šī sajūta pāries. Grāmatas man atvēra citu pasauli, par kuru pat nebiju nojautis!

Ceturtā stadija - Motivācija dzīvot savādāk.

Nostrādāju iepriekšējā darba vietā sešus mēnešus un jutu, ka esmu visu apguvis un arī sapratu, ka esmu gatavs doties tālāk, ar kāju viss jau bija kārtībā, prātā arī vairs nebija bardaks. Iestājoties jaunajā darba vietā, kas bija pavisam savādākā sfērā nekā es iepriekš darbojos es jutos nedrošs, taču iekšēji pārliecināts un centos visu darīt ar maksimālu atdevi, lai parādītu, ka neesmu ieradies laist luni. Satiktie cilvēki esošajā darba vietā ir lieliski, viņi man sniedza tik daudz pozitīvu emociju un palīdzību, ka varu droši teikt, ka darbs ir manas otrās mājas. Viss sāka pamazām sakārtoties, taču kādu brīdi atkal viss sāka palikt jocīgi, paliku nomākts, slinks, motivācija sāka zust, nesapratu kas notiek. Pēc tam sapratu, ka es varu jau staigāt un arī skriet, bet vēl neesmu sācis nodarboties ar sportu. Tad notika tas "klikšķis" un es pieņēmu lēmumu dzīvot savādāk, lasīt vairāk grāmatas, atkal atsākt sportot.

Piektā stadija - Tikai uz priekšu!!!

Uz doto brīdi es nodarbojos ar ielu vingrošanu. Atceros sākumu, es nevarēju izskriet mazu aplīti, apmēram 2-3km garu es vienkārši nevarēju, tā es katru reizi kad skrēju motivēju sevi noskriet nedaudz tālāk nekā iepriekšējās reizes un man izdevās, man beidzot izdevās. Kā arī es sapratu kādēļ man uzbruka šī sliktā pašsajūta pēc tam, kad es sāku strādāt ar savu domāšanu, tas bija tādēļ, ka ķermenis bija ierūsējis, vajadzēja kārtīgi ieksutināt. Ne velti saka, ka veselā miesā vesels gars!

Tā nu īsumā man gājis, esmu priecīgs, ka tagad varu baudīt dzīvi, sportot, nedomāt sliktas domas un palīdzēt citiem. Jebkurš kritiens mūsu dzīvē padara mūs spēcīgākus, galvenais ir nepadoties, strādāt ar sevi fiziski un garīgi un tad arī dzīvē viss būs labi. Milzīgis paldies visiem, kas man palīdzēja un paldies Tev lasītāj, ka veltīji savu laiku, lai izlasītu manu stāstu. 
Lai Jums visiem laba diena, nepadotaties un tikai uz priekšu!