Saka, ka suns ir cilvēka labākais draugs, bet kā ir ar cilvēku, vai tas ir suņa labākais draugs? Otrais pasaules karš parādīja to, ka krievi pavisam noteikti nav draugos ar suņiem. Vēl jo vairāk, viņi tos mēģināja pārvērst par staigājošam mīnām, bet kas no tā visa sanāca?
Viss sākās 1924. gadā, kad valdība armijai atļāva izmantot savam vajadzībām suņus. Lielā steigā Maskavā tika atvērta pirmā suņu skola, kurā par treneriem tika savākti zvēru dresētāji no tuvējiem cirkiem, milicijas suņu treneri, zinātnieki un mednieki. Lai gan sākotnēji suņi tika apmācīti cilvēku meklēšanai un glābšanai, sprāgstvielu meklēšanai un nelielu paciņu parnēsāšanai, nepagāja ilgs laiks, līdz padomju armija vēlējās ko vairāk.
1930.gadā trīs suņu skolas sāka apmācīt suņus tanku iznīcināšanā. Taču tas negāja viegli, jo suņiem bija uzticēts ļoti sarežģīts uzdevums, kuru veidoja trīs secīgu soļu izpilde. Proti, pirmajā solī suņi nogādāja sprāgstvielas līdz tankam, otrajā solī viņi tās nometa pie tanka, bet trešajā solī suņiem bija jāatgriežas pie trenera. Ar pirmo un trešo soli suņiem gāja labi, bet ar otro bija problēmas, jo, lai nomestu sprāgstvielas, suņiem ar zobiem bija jāparauj striķis, kas atrādās pie sprāgstvielu somas, taču šādu komandu daudzi suņi vienkārši nespēja izpildīt. Rezultātā tie ar bumbām atgriezās atpakaļ pie saviem treneriem un lieki piebilst, ka vairums tā laika bumbas darbojās ar taimera palīdzību, kas nozīmēja to, ka suns varēja uzspridzināt gan sevi, gan treneri.
Bet krievu armija saprata, ka sunim nemaz nevajag izpildīt sarežģītu komandu kopumu, lai iznīcinātu tanku, pietiek tikai, ja suns var izpildīt pirmo komandas soli, proti, nogādāt sprāgstvielas līdz tankam. Rezultātā sprāgstvielu soma tika modificēta ar īpašu sviru, kura noliektos tajā mirklī, kad suns paskrietu zem tanka, tādā veidā detonējot sprāgstvielas. Un šis scenārijs pat strādāja, apmācītie suņi treniņos ātri pierada pie tankiem un drīz vien pat bez mazākajām bailēm metās zem tiem, pakaļ gardajiem našķiem, kurus tur nolika padomju karavīri.
1941. gadā pirmie 30 suņi tika sūtīti kaujā. Sagatavošanās šai kaujai bija īpaši nežēlīga, suņi gandrīz nedēļu tika mērdēti badā, lai panāktu to, ka izsalkušie suņi metīsies zem ienaidnieku tankiem, cerībā atrast ko ēdamu. Taču krievu armija drīz vien saprata vienu būtisku lietu, proti, suņi bija trenēti ar krievu tankiem, viņi pazina viņu smaku un skaņu, tāpēc viņi labāk izvēlējas skriet pie jau zināmajiem tankiem, nekā pie svešiem vācu tankiem. Rezultātā krievi zaudēja vairākus savus tankus un bija spiesti nošaut vairumu savu suņu, lai pasargātu savus tankus.
Bet reizēm arī šie suņi izpildīja savu uzdevumu, piemēram, krievu propaganda ziņoja, ka Kurskas kaujā šie suņi iznīcināja 12 vācu tankus, bet visa kara laikā ap 300 tankiem. Lai gan kara laikā suņus pašnāvniekus izmantoja arvien mazāk, oficiāli krievi izbeidza suņu pašnāvnieku programmu tikai 1996. gadā. Tā kā nav zināms, cik daudz suņu pašnāvnieku ir vēl joprojām Krievijā.
Pašnāvnieks ir tas kas apzināti rada savu nāvi, šajā gadijumā tā ir necilvēcīga attieksme pret uzticamiem dzīvniekiem.
Staļins neko labu nav izdarījis, tikai sliktu, turpretī Hitlers - ļoti daudz ko.
Jaunās šosejas, Horten un me-262 lidmašīnas, Eiropas atbrīvošana no sarkanā mēra, jaunās zemūdenes, Volkswagen, Brīnumu ekonomika, Sturmgewehr 44, Panzerkampfwagen Tiger VI, u.t.t.
Tīra patiesība! Rakstu to kā suņu vēstures eksperts.
Viss ir pareizi, tikai raksts nejēdzīgi pasniegts.
Aha, latvietis te atradies! Pēdējais komīšu un amīšu pakaļlaiža tu esi, nekas vairāk.
Es, tavai zināšanai, pastāvu par Latviju, tāpat kā to darīja nacionālsociālisti, un vienīgā tauta ko es slavinu, ir latvju tauta. Tu, starp citu, tai nepiederi, čekist.
Es visu laiku domāju ka Nacisti izmanto pašnāvnieku suņus nevis krievi...
