Pievienojos tiem, kuri nevēlētos dzīvot PSRS laikos. Labi bija ciema dzērājiem un kolhoza vadītājiem. Darbs bija visiem- bet par to PSRS maksāja dārgi ( ar lejupejošu tautsaimniecību). Lai izpildītu mistiskās prasības, patiešām degvielu lēja grāvjos, ražoja pēdējos brāķus (kurus varēja tirgot tikai vietējā tirgū- eksportam nederīgi), algas maksāja arī tiem, kas gulēja grāvī ar pudeli rokā. Attīstību tādam pārvaldes modelim grūti redzēt.
Cik esmu strādājis gaterī un stroikā dominēja viens viedoklis- PSRS bija zelta laiki- varēja neiespringt uz darbu, uz kā jauna apgūšanu, alga bija, pudele bija, lupatas (citādāk, parastajam mirstīgajam, veikalā pieejamās nevar nosaukt) ko uzvilkt arī bija.
Strādājot darbā, kur obligāta augstākā izglītība un studējot universitātē ir redzams gluži pretējs viedoklis par vēlmi dzīvot/atgriezties PSRS laikos.
Tātad, katrs var spriest pats, kas un kā, bet par laimi, nedzīvojam vairs PSRS.