Valodnieks Staļins, vēsturnieks Putins7

KGB apakšpulkvedis Vladimirs Putins, kas nu jau pusotru gadu desmitu ir kārtējais Kremļa saimnieks, nu sevi iedomājies par vēsturnieku, līdzīgi tam, kā Staļins iekūlās valodniecības aplokā. Lūk, Maskavas Mūsdienu vēstures muzejā Putins, tiekoties ar jaunajiem zinātniekiem un mācībspēkiem, vērsies pret Nestora hronikā un citos senos rakstos izklāstīto Krievzemes valstiskuma ģenēzes aprakstu, ka austrumslāvu cilšu virsaiši vērsušies pie Rjurika un viņa skandināvu karadraudzes ar lūgumu:  "Nāciet un valdiet pār mums, jo mūsu zeme ir gan plaša un dāsna, bet kārtības tajā nav." Tā vis nebija, tagad pašapzinīgi pamāca Putins: tie cilšu virsaiši īstenībā tikai nolīguši tos varjagus (normāņus, skandināvus) par bruņotu apsardzi, un minētais pazemīgais lūgums esot izdomāts, - varjagi tikai vēlāk, izmantojot militāro spēku,  uzmetušies par kungiem. Mēs redzam, ka Putins šai jautājumā atgremo vēlīnā Staļina antirietumnieciskos uzskatus, kas tika pausti, cīnoties pret kosmopolītismu.

Vairākas parupjā tonī teiktas "vēsturiskas atziņas" Putins atļāvies, nesen pamācīdams savus klausītājus, kas bija sanākuši Sočos t. s. Valdaja kluba pārrunu ietvaros: "Bet vai tad  jūs nezināt, ka pēc Otrā pasaules kara daļa teritoriju tika izdāļātas Ukrainai kā Otrā pasaules kara rezultāts? Daļu nogrieza no Polijas, no Ungārijas, ja nemaldos. Ļvova – kāda tā bija pilsēta, ja ne poliska? Vai tad jūs to nezinājāt? Kāpēc jūs man uzdevāt  tādu jautājumu? Par to Polijai pielika teritorijas klāt, padzenot vāciešus no vairākiem austrumu apgabaliem. Pajautājiet, tur ir veselas tā saukto padzīto apvienības." Putins, var manīt, ir  bijis uzbudināts, un viņa aprautajos teikumos virmo ārprātīgs naids pret Ukrainu. Pēkšņi Putins kļuvis par dedzīgu Polijas nacionālistu un žēlo no Silēzijas un Pomerānijas padzītos vāciešus.

Īstenībā Staļins, pēc  norunas ar Hitleru iebrukdams Polijā 1939. gada 17. septembrī, gribēja tikai  noapaļot savas imperijas teritoriju, un rūpes par asinsbrāļiem (jedinokrovnije), Polijas austrumu provinču ukraiņiem, bija tikai izdevīgs iegansts. Tai pašā Ļvovā Staļins neželīgi vajāja ukraiņu nacionālistus, un, atkāpjoties no šīs pilsētas 1941. gada jūnija beigās, čekisti apšāva simtiem ukraiņu, kas smaka NKVD cietumos. Un "visu ukraiņu zemju apvienošana vienā valstī" (ieskaitot Galiciju, Bukovinu, Aizkarpatus) bija tikai akcija ar mērķi paplašināt Staļina impēriju - tāpat kā Kēnigsbergas novadu vai Kuriļu salas.

Par šo nikno izvirdumu Putinam varētu aplaudēt gan poļu labējie ekstrēmisti, kas 11. novembrī - valsts svētkos - rīkoja nekārtības Varšavā, gan vācu labējie radikāļi no NPD. Jau pieminētajā sarunā ar Maskavas jaunajiem vēsturniekiem Putins teica, ka nesaskata nekā peļama 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktā: "Nopietni pētījumi rāda, ka tādas tolaik bija ārpolitikas metodes. Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Ļaudis teica - ak, tas ir slikti. Bet kas tad te ir slikts, ja Padomju Savienība negribēja karot, - kas te slikts?" Negribēja karot? Bet iebrukums Somijā 1939. gada nogalē – visai asiņains karš?

Mūsdienu putinisms stipri atgādina vēlīno staļinismu. 4. novembrī, kad Krievijas Federācijā tika svinēta t.s. vienotības un saskaņas diena, Putins apmeklēja vērienīgu izstādi, kas bija veltīta Rjurikoviču dinastijas valdniekiem - Romanovu priekštečiem. Ekspozīcijā netrūka mājienu, kas senatni saista ar tagadējo Ukrainas krīzi: Ivana Bargā (Jāņa Briesmīgā) valdīšanas laikā, kad plosījās Livonijas kaŗš, esot norisinājusies "pirmā Rietumu pretkrieviskā melu kampaņa". Lūk, Krievijas valsts televīzijas komentārs par šo izstādi: "Eiropieši mēģināja iztēlot Krieviju par mežonīgu un agresīvu barbaru zemi. Galu galā, nebūdami pietiekami stipri, lai ietekmētu mūsu neatkarīgo starptautisko polītiku, viņi bija spiesti ķerties pie ekonomiskām sankcijām pret mums, kā tās  sauktu tagad."

Valodnieks Staļins, vēsturnieks Putins - abi labi.