Mežs, pļava, ceļš - viņi nešķiro, galvenais, lai viņi nav vieni!
Magnus Vennmans ir atzīts fotožurnālists no Stokholmas. Viņš ir publicējis savu jaunāko veikumu, kas liek sažņaugties katra cilvēka sirdij. Fotoprojekts ar nosaukumu ''Kur guļ bērni'' ietver sevī bēgļu stāstus un attēlos ir redzami viņu bērni, kādos apstākļos un kur viņi guļ. Parastam attēlu vērotājam tas var šķist šausmīgi, bet diemžēl priekš viņiem tā ir skarbā realitāte, kas ir jāizdzīvo ik dienas.
Ahmeds, 6 gadi
Ir nedaudz pēc pusnakts un Ahmeds ir tikko aizmidzis zālē. Pieaugušie joprojām sēž un prāto par to, kā izkļūt no Ungārijas, nereģistrējoties valsts uzskaitē. Ahmeds ir sešus gadus vecs puisēns, kurš uz saviem pleciem līdzi nes smagu ceļasomu. Savu ceļu viņš ar ģimeni mēro ar kājām. ''Viņš ir drošsirdīgs un raud tikai dažreiz vakaros,'' saka viņa onkulis, kurš ir uzņēmies aizbildniecību par puisēnu kopš tā mirkļa, kad viņu mājās Sīrijā tika nogalināts Ahmeda tēvs.
Valla, 5 gadi
Piecus gadus vecā meitenīte ļoti grib doties mājās. Mājās viņai bija pašai sava istaba. Tur viņai nekad nenācās raudāt, kad gāja gulēt. Bet tagad, kad viņa atrodas bēgļu nometnē, viņa raud katru nakti. Nolikt galvu uz spilvena, esot šausmīgi, jo naktis esot briesmīgas. Nakts bija tas laiks, kad bija uzbrukts viņu mājai, kā dēļ tad viņi bija spiesti doties prom un bēgt. Dienas gaišajā laikā, Vallas mamma kopā ar meitenīti ceļ mājas no spilveniem, tādā veidā viņa cenšas parādīt meitai, ka viņai nav no kā baidīties, atrodoties nometnē.
Abduls, 5 gadi
Abdulam ir asinssaindēšanās. Pēdējās divas naktis viņš ir pavadījis guļot ārā, netālu no Belgrades centrālās stacijas. Viņš redzēja kā nogalina viņa māsu viņa dzimtajā pilsētā. ''Viņš joprojām ir šoka stāvoklī un katru nakti redz murgus,'' atzīst mazā Abdula māte. Abduls ir noguris un nav labākajā veselības stāvoklī. Diemžēl arī viņa mammai nav nepieciešamo līdzekļu, lai nopirktu pat visvienkāršakos medikamentus, lai atvieglotu dēla mocības.
Fara, 2 gadi
Fara, kura ir tikai 2 gadus veca meitenīte, mīl futbolu. Viņas tētis mēģina izveidot bumbas no visa, ko viņš spēj atrast, bet tās ātri izjūk un nav vairs izmantojamas. Katru nakti viņš saka ''Ar labu nakti'' mazajai Farai un viņas lielajai māsai Tisamai, kurai ir 9 gadiņi, ar cerību, ka rīts atnesīs viņiem pienācīgu bumbu, ar ko spēlēties. Visi citi sapņi liekas nereāli.
Širaza, 9 gadi
Širazai bija tikai 3 mēneši, kad viņas ķermeni pārņēma smags drudzis. Ārsts uzstādīja diagnozi - poliomelīts, un ieteica viņas vecākiem lieki netērēt naudu medikamentos un velti nelolot cerības uz meiteni, ''kurai nav iespējas izdzīvot''. Neilgi pēc saslimšanas un smagās diagnozes uzzināšanas, nāca karš. Viņas māte Leila sāk raudāt, kad atceras to mirkli, kad sedziņā ietina mazo Širazu un devās prom no mājām. Širaza nespēj runāt, bet bēgļu nometnē viņai piešķīra koka gultiņu, kurā viņa guļ dienu un nakti.
Ralija 7 gadi un Rahafs 13 gadi
Ralija un Rahafs dzīvo uz ielas Beirūtā. Kādreiz viņi dzīvoja Damaskā, bet bija spiesti to pamest tad, kad granāta nogalināja viņu mammu un brāli. Ar viņiem prom kopā devās viņu tēvs. Tā viņi pēdējo gadu ir pavadījuši mitinoties uz ielām. Viņi cieši apguļas kopā uz izklātajām kartona kastēm. Rahafs saka, ka viņam ir bail no ''sliktajiem'' zēniem, kā dēļ Ralija sāk raudāt.
Mojads, 5 gadi
Mojads un viņa mamma bija devušies uz tirgu, lai nopirktu miltus plānotajam spinātu pīrāgam. Roku rokā viņi devās uz tirgu, kad pēkšņi uzsprāga bumba, kas bija ievietota blakus esošajā taksometrā. Mojada māte nomira uzreiz, taču puisēns izdzīvoja. Viņš atrodas smagā stāvoklī Džordanā, kur viņu ar dažādām traumām, ieskaitot, neskaitāmām lauskām dažādās ķermeņa vietās, nogādā nekavējoties pēc sprādziena.
Šehda, 7 gadi
Šehdai ļoti patīk zīmēt, taču pēdējā laikā visi viņas zīmējumi sastāvēja no ieročiem. ''Viņa tos visu laiku redzēja. Tie bija visur,'' stāsta meitenītes mamma, kamēr viņas mazulīte guļ uz zemes pie Ungārijas robežas. Bēgot no mājām, viņi nepaņēma līdzi nedz papīru, nedz krītiņus. Šehda ir pārstājusi rotaļāties. Bēgšana ir likusi viņai pieaugt un aizmirst to, ka viņa ir tikai bērns. Viņiem ir grūtības atrast ēdienu. Ir dienas, kad viss, no kā viņi pārtiek, ir ceļmalā saplūkti āboli. Ja viņi būtu zinājuši, cik grūta dzīve būs kā bēgļiem, viņi būtu palikuši Sīrijā un riskējuši ar savām dzīvībām, dzīvojot tur.
Lamāra, 5 gadi
Bagdādē, kas ir šīs mazās meitenītes mājas, ir atstātas visas lelles, rotaļu vilcieniņš un bumba. Bieži vien, kad tiek pieminētas mājas, šīs ir tās trīs lietas, par ko ieminās meitenīte. Iemesls viņu bēgšanai bija bumba, kas uzsprāga netālu no viņu mājas. Lamāras vecmāmiņa saka, ka mājā neesot bijis iespējams vairs dzīvot. Pēc diviem mēģinājumiem šķersot jūru no Turcijas mazā, gumijas laiviņā, viņiem paveicās un viņi nokļuva pie slēgtas Ungārijas robežas. Tagad Lamāra guļ mežā uz sedziņas...nobijusies, nosalusi un bēdīga.
Ahmads, 7 gadi
Pat miegs nav veids kā izbēgt no šausmām, jo tieši caur sapņiem atkārtojas visas pārdzīvotās šausmas. Kad mājās sprāga bumba, Ahmads atradās turpat. Šrapnelis skāra viņa galvu, bet puisēns izdzīvoja, taču viņa jaunākais brālītis gan nē. Ģimene dzīvoja blakus kara zonai ļoti ilgi, taču tad, kad tika iznīcināta viņu māja, viņiem nebija citas izvēles kā bēgt. Tagad Ahmads, kopā ar tūkstošiem citu bēgļu, guļ uz asfalta, kas atrodas netālu no Ungārijas robežas.
Un atkal kāds liek man justies vainīgam par šo bēgļu neērtībām,bet kad viņu brāļi un māsas,tēvi un mātes slepkavo nevainīgus lidmašīnas pasažierus,koncerta pameklētājus,tad vis ir ok.Vai nav dīvaini,brālis šauj uz tēva māju,un šie mierīgi iet meklēt labāku dzīvi pie nīstajiem baltajiem ,kuri nav musulmaņi,tātad tad viņi jau ir gatavi slepkavot,tad ko man žēlot.Ne jau es gāju pie viņiem ar zobenu,tad nav ko vilkties pie manis, es nejūtos viņiem parādā.
šiem bērniem pat nevajag palīdzēt, jo visiem ir izskalotas smadzenes ar to reliģiju. mums jau Eiropā, pietiekami daudz bērni vieni, bez vecākiem mirst badā vai dzīvo uz ielas. varat mani saukt kā gribat..nežēlīgā utt.,bet man necik nav žēl šos bērnus. viņi visi, kad izaugs, būs visi vienādi kā viņu papucīši - tie paši teroristi un izvarotāji. un tagad minat piemērus, kā musulmaņi ir izglābuši mūsu dzīves...tieši tā, nekā tāda nav bijis!!! tā tauta ne par ko nau pateicīga.
Pieaugushie sez un prato ,ka izkljut no Ungarijas, NEREGJISTREJOTIES VALSTS UZSKAITEE...un vinjiem ir pilnigi poh.j ka6 gadigais Ahmeds tulit tulit atmetis mazas pekas aukstaja zalee...galvenais ka neregjistreties... un tadus ahmedus jau velak vares vietejam babam uztaisit simtiem.ALKHABAR !!!!!
Šitās samākslotās bildes rādi tvaika ielā. Šitie jobie izdzimteņi "bēgļojot" dzīvo daudz labāk nekā puse Latviešu bērni savā dzimtenē.
Da viņu tos sīkos ņem tikai kā dzīvos vairogus un viss. Ja nebūtu nepieciešamība pēc dzīvajiem vairogiem, tad tos sīkos vnk atstātu tur kur tie ir un viss.
Vai tu pūti, vai tu pirdi, neaizkustināsi manu sirdi! Atnāc, nofotografē un parādi visai pasaulei ka dzīvo Latvijas aborigēni- pussabrukušās koka būdās ar sirsniņmājām pagalmos, bez cerībām kādreiz tikt no tām ārā. Ja sabruks būdas, cilvēki papildinās bomžu rindas. Un tas ir 21. gadsimta Latvija, ES!!!!
diemžēl - lielākai daļai bēgļū eiropa ir bizness (jo šeit maksā), vēl daļa ir bīstama + viņi uzspiež savas tiesības pamatiedzīvotājiem, visur jārēķinās ar islamu.
Sirds, protams, sažņaudzas. Bērni to nav pelnījuši. Bet tad atceros, ka kādā video redzēju, kā bērni tika izmantoti kā vairogs pret miličiem, vai kā viņus tur sauca, kas centās nomierināt satracinātos bēgļus. Šajā sakarā varu teikt, ka reizēm bērni ir kā ierocis, lai izspiestu līdzcietību un īpašas privilēģijas. Un tas jau ir skumji, lai neteiktu daudz rupjāk.
Šitādus murgus riebjas lasīt, panem jebkuru bērnu iebāz dubļos un fotografē kamēr slikti paliek, plus vel piefantazē kaut kādu žēluma rakstu un super, jefini lasa, un un žņaudzās sirds.
Man kautkā ir vienalga, tie nav mani bērni un es viņiem neko neesmu parādā.
Man ir viņu žēl...ir. Bet Charlie Hebdo slepkavas bija migrantu bērni, Bostonas maratonu spridzināja bēgļu bērni, pirms nedēļas Parīzē lielākā daļa teroristu bija imigrantu bērni!!! Jā, mazi viņi izraisa līdzjūtību, bet viņi izaug un slepkavo MŪS!!!
