Tava profila bilde ar Francijas karogu, ko tā dod?50

Gluži pretēji, tas ir TĀPĒC, ka manuprāt notikusī traģēdija ir tik šausmīga, ka esmu nolēmusi savas emocijas neizrādīt šādā veidā. Es uzskatu, ka nomainot profila bildi, uzrakstot dažus vārdus, pievienojot mirkļbirku, sociālajos tīklos, cilvēki samazina šīs traģēdijas nopietnību, ja tā to varētu saukt. Un nav runa tikai par to, kas notika Parīzē, runa ir par visu pasauli kopā. Uz ciešanu pamata, sociālajiem tīkliem ir iemesls uzpelnīties, it kā parādot to, cik tad cilvēki ir vienoti un līdzjūtīgi.

Kāpēc cilvēki izvēlas nomainīt savas profila bildes? Lai izrādītu solidaritāti? Bet ko tas vispār nozīmē un kā to spēj parādīt pagaidu profila bilde Facebook profilā? Es nemēģinu provocēt vai aizskart kādu, kurš ir nomainījis savu profila bildi. Es saprotu, ka katram cilvēkam ir savs iemesls tam, ko un kāpēc viņš dara. Ar šo visu es nevēlos teikt to, ka tas mums visiem ir jāsāk darīt, vai arī nedariet to. 

Tas, ko es vēlos teikt: ''Vai mēs, lūdzu, varam kaut nedaudz aizdomāties par to, ko mēs publicējam savos sociālo tīklu profilos tad, kad mūsu pasauli skar kāda traģēdija?''

Personīgi man Facebook uzstādījumi ir maksimāli privāti, tātad - manus ierakstus redz tikai mani draugi, kas tiešām ir mani draugi un es ar viņiem ikdienā kontaktējos. Es neredzu nekādu ieguvumu vai labumu, ja es nomainīšu savu profila bildi un to ieraudzīs aptuveni 200 mani draugi. Es neuzskatu, ka man ir jāpierāda mana nostāja kādam. Draugi, kuri dzīvo kādā no teoristu skartajām vietām, ir nemitīgi manās domās un es ar viņiem kontaktējos caur privātajām ziņām. Es neizjūtu vajadzību to reklamēt savam draugu lokam. Es esmu sazinājusies ar viņiem, es esmu piedāvājusi savu palīdzību un sniegusi morālu atbalstu. Es uzskatu, ka tas ir daudzreiz labāk, nekā nomainīt profila bildi, izmantojot speciālo filtru, ko piedāvā sociālo tīklu gigants Facebook. Vēlos atkārtoties - Tas, ka manai profila bildei nav šī filtra, nenozīmē to, ka man ir vienalga un mani tas neuztrauc. 

Liela daļa mana darba laika tiek pavadīta lasot ziņas par vardarbību pasaulē. Es dažreiz pat mēdzu aizdomāties par to, kā būtu pavadīt vienu mierīgu dienu darbā, kad visapkārt pasaulē valda miers un internets nav piepildīts ar traģiskām ziņām?

Es domāju, ka tas ir jautājums, kas mums būtu jāuzdod pašiem katru dienu, ja mēs tiešām vēlētos kaut ko mainīt un izrādīt solidaritāti un atbalstu Francijai, Irākai, Libānai, Turcijai, bēgļiem, Sīrijai, Palestīnai, neskaitāmajām apšaudēm ASV skolās, sievietēm, kuras tiek seksuāli aizskartas, jaunās meitenes, kuras cieš, jo neiekļaujas mūsdienu standartos u.c. 

Galu galā, ko es vēlos ar to teikt, ja jūs mainiet tās bildes, ja jūs rakstiet tos līdzjūtīgos tekstus, tad, lūdzu, neapstājaties pie tā. Nepārvērtiet to par viena vakara akciju. Domājiet par to, dariet kaut ko, neklusējiet.