Izmantojot datora sistēmas, zinātnieki ir atklājuši, kāpēc cilvēki dalās ar savu pārtiku un arī informāciju, bet dzīvnieki to nedara.
Cilvēku un dzīvnieku dzīves paradumi reizēm ne visai atšķiras. Bieži vien ir iespējams savilkt paralēles starp cilvēku un dzīvnieku uzvedību, bet ne šajā gadījumā …
Ar datorprogrammas palīdzību pētījumā tika simulēta dzīvnieku uzvedība, kad ēdiena pieejamība tika mainīta, lai noteiktu, kā dzīvnieki dalās ar ēdienu, vāc to un sacenšas par tā iegūšanu.
Dažreiz ēdiens bija ļoti viegli pieejams un lielos apmēros, bet citās situācijās- ļoti koncentrēts un grūti iegūstams, kas palielināja ēdiena vērti.
Dzīvnieki iemācījās ignorēt cits citu, kad ēdiens bija vienmērīgāk izdalīts pa apkārtējo vidi, tie pastāvēja paši par sevi un nedalījās ar informāciju, kur un kā iegūt ēdienu.
“Tas ir skaidrojams ar to, ka dzīvnieki neredz jēgu sekot kādam, kad viņš pats sev var sagādāt pārtiku, nesaskaroties ar nevajadzīgu konkurenci,” stāsta zinātnieks Marko Smolla. “Tas ir pilnīgi pretēji cilvēku uzvedībai, kad mēs mācām cits citu kā vieglāk un efektīvāk tik galā ar dažādām situācijām un izdzīvot konkurences apstākļos.”
Tas rada tikai loģiku, kāpēc tādu dzīvnieki kā zebras, žirafes un tam līdzīgi, nedalās ar informāciju un ēdienu, jo tās pārtiek no koku lapām, zāles un citiem augi. Tādās situācijās nav vērts kopēt kāda cita dzīvnieka ēdiena iegūšanas paradumus. Tas nozīmē, ka mēs, cilvēki, esam iemācījušies dalīties ar informāciju un ēdienu, tajā laikā, kad tiek medīti lielāki zvēri, kas nav viena cilvēka darbs.
Mūsdienās tas ir saglabājies līdzīgā manierē, kad mēs nododam informāciju cits citam, lai sasniegtu labāku dzīves līmeni, radītu izaugsmi un, lai visiem būtu pārtika.
Dzīvnieki dalās ar ēdienu, pati esmu redzējusi. Kāpēc jāmeklē atšķirības ar datora palīdzību - visi cilvēki ir dzīvnieki, visiem dzīvniekiem piemīt cilvēciskais. Tā nu ir sen zināma patiesība, ko zinātnieki negrib atzīt. Laikam jau mūsu senči bija gudrāki, kad dzīvoja saskaņā ar dabu un savu sirdsapziņu.
