- Smita kungs, - nedaudz aizskarot vecā vīra roku, centos pēc iespējas mierīgāk viņu pamodināt.
- Jā? Kas? Kur es esmu? - uz brīdi bijušais priekšnieks izskatījās pavisam apjucis, tomēr jau pēc nepilnas minūtes saprata kur atrodas, - Es atvainojos, ka aizmigu, - viņš piebilda.
- Viss kārtībā, - mierinoši teicu, - Esam atbraukuši.
- Paldies tev, ka atvedi, - viņš pateicās.
- Nav par ko, - nedaudz uzsmaidīju, lai parādītu, ka man tas tiešām nebija nekāds apgrūtinājums.
Izkāpjot no mašīnas, sniedzu Smitam senjoram viņa auto atslēgas.
- Bet kā tu tagad tiksi uz darbu, - pirms došanās prom, viņš pajautāja.
- Manuprāt, metro stacija nav tālu no šejienes, - paskaidroju.
- Kāds metro! - vīrietis man nepiekrita, - Nāc līdzi, - viņš aicināja, - Es likšu dēlam, lai tevi aizved, - Smits uzstāja, - Viņam tāpat jādodas uz mājām, jo viņš tāpat kā es, ir pavadījis šeit visu nakti.
- Nevēlos viņu apgrūtināt, - lai gan iekšēji viss manī kliedza no vēlmes satikt Tomasu, tomēr es šobrīd tiešām nevēlējos uzbāzties ar savu klātbūtni.
- Tas nebūs nekāds apgrūtinājums, - bijušais priekšnieks apgalvoja.
Nespējot viņam atteikt, sekoju Smitam pa garajiem slimnīcas gaiteņiem, kas veda uz intensīvās terapijas nodaļu. Izskatās, ka Elizabetes kundzei tiešām ir smagi ar veselību, un šobrīd man nevajadzēja būt šeit, lai ļautu viņiem būt ģimenes lokā.
- Jūlija! - Tomass mani pamanīja pirmais un man par lielu pārsteigumu piesteidzās, lai apskautu slimnīcas gaitenī, tieši pie savas mātes palātas durvīm.
- Te ir tavs tēvs, - klusi atgādināju viņam, tomēr nespēju atgrūst, jo jutu, ka viņam vajag manu mierinājumu.
- Es ļoti priecājos, ka esi šeit, - Tomass atzinās.
- Nemaz nezināju, ka tev ir tik siltas attiecības ar saviem padotajiem, - Smits vecākais izteica nedaudz sarkastisku piezīmi, saprotot, kas aiz tā visa slēpjas patiesībā.
- Tēt, Jūlija nav tikai mana padotā, - jaunais vīrietis ar saviem vārdiem nebeidza mani pārsteigt. Atlaižot mani no saviem apskāvieniem, tomēr joprojām turot savu roku uz manas muguras, tā parādot, ka starp mums tiešām ir kaut kas vairāk kā priekšnieka un padotā attiecības, Tomass turpināja, - Jūlija ir sieviete, pret kuru es neesmu vienaldzīgs, - tā bija kā sava veida atzīšanās mīlestībā, un Tomass ko tādu vēl nekad nebija teicis.
- Man jau bija tāda nojauta, - izrādījās, ka Smits senjors ir acīgāks nekā domāju, - Stāsti kā jūtas tava māte? - pirms došanās palātā viņš noskaidroja jaunumus.
- Viņa tagad atpūšas, - Tomass paskaidroja, - Ārsti iedeva vairākas zāļu devas un mamma aizmiga. Pirms tam bija vairākas pārbaudes un galvenais ārsts solīja, ka tuvāko stundu laikā varēs izstāstīt kaut ko vairāk par mammas veselības stāvokli, - viņš piebilda.
- Skaidrs, - Smits visu cītīgi noklausoties teica, - Tu dodies mājās, - viņš pavēlēja dēlam, - Bet pirms tam nogādā Jūlijas jaunkundzi darbā. Ieej dušā un ātrāk par vakaru nerādies. Tev ir jāizguļas, - viņš bija stingrs un nepiekāpīgs.
- Bet tu arī neesi gulējis, - Tomass negribēja atstāt tēvu vienu uz visu dienu.
- Es mašīnā nedaudz pagulēju, kamēr braucām šurp, - Smits vecākais atteica.
- Kā pagulēji? - Tomass uzreiz nesaprata.
- Sieviete, pret kuru neesi vienaldzīgs, mani atveda līdz slimnīcai, - izklausījās pat, ka vecais vīrs nedaudz āzē savu dēlu.
- Es uzreiz nesapratu, kāpēc esi te, - mans mīļotais atteica, ielūkojoties man acīs, - Tagad man viss ir skaidrs.
- Tev tiešām vajag izgulēties, - Smits senjors piebilda un klusi atvēra palātas durvis, parādot, ka saruna ir beigusies un viņš dodas pie savas sievas.
- Šķiet, ka man arī tevi būs jānogāgā līdz mājām, - ieskatoties Tomasa nogurušajās acīs secināju.
- Tev mani būs jāaizgādā līdz pat gultai, - vīrietis piekrītoši pamāja, - Esmu pārāk noguris, lai pats noģērbtos, - viņš atzinās.
- Bet man jādodas uz darbu, - atgādināju.
- Es ļauju tev šodien paņemt brīvu, - Tomass ierosināja, - Es tiešām priecātos, ja tu šo dienu veltītu man. Man vajag tavu atbalstu, - šādiem vārdiem es nespēju pretoties. Manam mīļotajam vīrietim vajadzēja manu atbalstu. Viņam vajadzēja manu klātbūtni. Es nespēju doties uz darbu un pamest viņu. Man vajadzēja būt kopā ar Tomasu.
- Braucam pie tevis, - pasmaidot teicu un pasniedzu pretī roku, gaidot, kad tajā tiks ieliktas viņa mašīnas atslēgas. Reizēm noderēja tas, ka sen atpakaļ noliku tiesības. Lai gan ar auto nesanāca pārvietoties bieži, tomēr braukšanu nevarēja aizmirst. Ja vienreiz esi to iemācījies, tad atceries uz mūžu. Vismaz mani vienmēr pārņēma šādas sajūtas, kad apsēdos pie auto stūres.
Tomass, tāpat kā viņa tēvs, aizmiga praktiski uzreiz kā sāku braukt. Viņš gulēja ļoti mierīgi un nemaz negrozījās. Laikam nogurums bija spēcīgāks par visām pārējām sajūtām.
Ja pirms iekāpšanas automašīnā, man likās, ka pati neatradīšu ceļu līdz priekšnieka dzīvoklim, tad braucot intuīcija teica priekšā kur jānogriežas, lai pa īsāko ceļu nokļūtu galā. Vismaz man likās, ka tas bija īsākais ceļš.
Iebraucot pazemes stāvlaukumā, novietoju Tomasa mašīnu viņam atvēlētajā stāvvietā.
- Mīļum, - pieliecos uz sava vīrieša pusi, lai ar maigu skūpstu uz vaiga pamodinātu dusošo princi, - Es nespēšu tevi uznest līdz dzīvoklim, - klusi piebildu.
- Esmu izgulējies! - Tomass paziņoja, plati atverot acis.
- Ne tuvu tam, - noraidoši grozīju galvu, - Tev vajadzīgs vismaz sešu stundu miegs, nevis sešpadsmit minūšu, - piebildu.
- Tad tev mani būs jānogurdina, - viņa balsī jutu iekāri un pavedināšanu.
- Darīšu to ar lielāko prieku, - smaidot atteicu un vēlreiz noskūpstīju savu vīrieti, tikai šoreiz uz lūpām. Viņš strauji mani apskāva un pievilka sev ciešāk klāt. Mūsu skūpsts kļuva arvien kaislīgāks, un rokas meklēja iespēju pieskarties ādai, tikai traucēja drēbes, tāpēc nācās nedaudz nomierināties.
- Viss mans ķermenis alkst pēc tevis, - Tomass atzinās.
- Un mans pēc tevis, - iekšā viss kņudēja no domām vien, ka drīz piederēšu šim vīrietim.
- Dodamies augšā, - Smits atvēra savas durvis un steidzās apkārt mašīnai, lai atvērtu arī manējās, un palīdzētu man izkāpt no auto.
- Paldies, - mani aizkustināja šāda veida uzmanības apliecinājumi un pieklājība.
Sadevušies rokās, devāmies uz Tomasa dzīvokli, lai turpinātu baudīt viens otra sabiedrību.
Tiklīdz pārkāpu pāri durvju slieksnim, iezvanījās mans telefons. Ekrānā pamanīju, ka mani iztraucējusi Džeida. Atvainojoties Tomasam, pacēlu klausuli, lai atbildētu.
- Jā, lūdzu, - pieklājīgi atbildēju draudzenei, uz brīdi samulsinot viņu.
- Kur tu esi? Kāpēc vēl neesi darbā? - ātri vien izskanēja jautājumu virkne, - Darbā neliels haoss, jo priekšnieks nav ieradies un nav nevienam paziņojis, ka nebūs.
- Es šodien nebūšu, - sāku atbildēt uz draudzenes jautājumiem, - Tomass arī nebūs, - gribēju jau paskaidrot sīkāk, bet Džeida mani pārtrauca.
- Jūs bastojat darbu! - viņa bija šokā.
- Mēs nebastojam, - noraidoši nogrozīju galvu, lai gan Džeida tāpat to neredzēja, - Viņš visu nakti nav gulējis, jo mamma slimnīcā, - īsumā paskaidroju, - Tikko atvedu viņu mājās, jo izskatās ļoti saguris. Viņš palūdza, lai palieku ar viņu. Es nespēju atteikt, - ar nodomu neminēju vairs Smita vārdu, lai viņš nedomā, ka aprunāju. Es taču neteicu neko sliktu, vienkārši nedaudz izskaidroju situāciju.
- Izklausās traki, - draudzene atzinās.
- Ceru, ka būs labi, bet kaut kas konkrētāk būs zināms tikai vakarā, - piebildu.
- Tātad jūs šodien nebūsiet, - Džeida secināja.
- Izskatās, ka nebūsim, - piekrītoši teicu.
- Tad varēšu nedaudz ātrāk aizšmaukt no darba, - draudzene nopriecājās, - Protams, pārējiem neteikšu, savādāk visi nolems tāpat kā es, - reizēm viņa bija diezgan liela egoiste, bet, iespējams, šajā situācijā tā pat bija pareizāk. Lai kolēģi domā, ka priekšnieks var parādīties jebkurā brīdī, tad varbūt strādās cītīgāk. Vismaz visi pārējie, izņemot Džeidu.
- Kad mēs tiksimies? - sarunas beigās draudzene apvaicājās.
- Es nevaru solīt, ka šajā nedēļas nogalē man sanāks brīvs laiks, - nedaudz vainīgi piebildu, - Ja Tomasam vajadzēs manu atbalstu, es būšu ar viņu visas brīvdienas, - paskaidroju, - Kas tev pašai ieplānots?
- Rīt brauksim pie Sebastiana vecākiem, - viņas teiktais mani nomierināja. Priecājos, ka arī viņai visa nedēļas nogale saplānota, - Tad jau mēs tiksimies tikai pirmdien, - viņa tomēr izklausījās nedaudz bēdīga.
- Nekad neko nevar zināt, - uzmundrinoši teicu.
- Tas gan, - izklausījās, ka Džeida pasmaida, - Atā, - beidzot sarunu, draudzene piebilda.
- Atā, - atbildot, noliku klausuli un devos uzmeklēt savu vīrieti.
Ieejot viņa guļamistabā, mani sagaidīja pārsteigums.
