Labdien dārgie draugi, kurus es nepazīstu un cerams, nekad arī nepazīšu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par to cik grūti būt optimistam? Reāli pesimists var kļūt tikai par vel lielāku pesimistu, bet jo augstāk tiec, jo zemāk krīti, tāpēc būt optimistam ir tas pats, kas rāpties stāvā klintī, bez stiprinājumiem, tikai tāpēc, ka tur wi-fi ķer labāk. Bet man patīk wi-fi, pat ja tas nozīmē, ka ir jāsaskata dzīvē un cilvēkos labais.
Bet cik nu optimistisks var būt cilvēks, kuram jāmaina pase ar vienu debīlu bildi uz citu, ar tikpat debīlu bildi? Jo būsim godīgi, tu vari censties cik gribi un būt kaut vai miss pasaule, bet tiem cilvēkiem, kas taisa pases bildes ir daudz lielāks talants nekā tev jebkad būs. Un pat tad, ja viņiem neizdosies nofotografēt tevi pēc iespējas sliktākajā variantā, viņi nezaudē cerības, jo ir tik veikli photoshop lietotāji, ka tu pat nepamanīsi pa kuru laiku tev izauga bārda. Un varu derēt, ja tu esi viens no tiem cilvēkiem, kas nesūdzas par savu pases bildi, tad tas cilvēciņš, kas tevi fotografēja pašlaik par to arī ir atlaists, jo kaut kur, dziļi Latvijas arhīvos ir likums, ka bildē tev ir jābūt pēc iespējas neatpazīstamākam, lai tevi neizlaistu no valsts un tādā veidā glābtu mūsu tautu.
Bet kā jau mēs visi, arī es centos sarežģīt šo neliešu darbu un savest sevi miss pasaulei līdzīgā izskatā, kas divu stundu laikā likās bezcerīgi, bet pieņemami.
Un, kas gan var būt jaukāk, kā pa ceļam uz šo glauno ēku, samīļot asfaltu, trīs reizes?
Reizēm ir jāklausās, ko saka visums un vienkārši jādodas mājās, bet pasakiet to kādai, kas divas stundas centās sabojāt kādam dzīvi uzlabojot savu izskatu. Tāpēc, lai cik cītīgi visums lietoja savu gravitācijas spēku, es tomēr tiku uz pases maiņas māju.
Ieejot iekšā pirmais, kas jāizdara ir, jānopēta visi apkārt sēdošie un jāpaņem numuriņš. Izpildījusi pirmo punktu es, cenšoties savaldīties un piespiest sevi neuzvesties kā mazam bērnam un paņemt tikai vienu numuriņu, izvēlējos vienu no diviem, kur bija rakstīts kaut kas par pasi un piespiedu pogu....un nekas nenotika. Ierastās taloniņa nākšanas skaņas vietā es izdzirdēju, ka man aiz muguras atskan smiekli no divu Latvijas romiešu kultūras dāmām. Spriežot pēc visu cilvēku drūmajām sejām, arī viņi ir krituši par upuri šīm cirka radībām.
Tobrīd es ar visumu vairs draudzēties negribēju vispār, tāpēc aizmirstiet optimismu. Vienīgais, kas manī tobrīd radās, bija izdzīvošanas instinkts, viņām par nelaimi, un acīm redzot tomēr mazliet arī optimisma palieku. Izvēlējusies starp iespēju būt rupjai vai saprotošai, es piegāju viņām tuvāk un pēc iespējas saprotošākā balsī pajautāju:'' Atvainojiet lūdzu, bet man likās, ka Latvijas zoodārzā hiēnu nav, no kurienes tad jūs izbēgāt?''
Acīm redzot, šis jautājums bija, kas līdzīgs valsts noslēpumam, jo spriežot pēc viņu jaunajām sejas izteiksmēm atbilde nozīmētu nāvi.
Bet lai nu kā, visums tomēr uzvarēja un stundu pēc sēdēšanas rindā, viņi paziņoja, ka vairāk cilvēku nepieņems, laikam tāpēc, ka photoshops uzkārās, bet lai nu kā, šodien ir vel viena diena un vel viena iespēja satikt hiēnas pasu mājā. Tāpēc es eju pucēties, bet jums novēlu jauku dienu:)
