Vēl šobaldien atceros savu pirmo reizi. Tas notika pirmajā kursā, vēlā rudens vakarā, kad ārā visu dienu līņāja. Istabas biedri bija izgājuši un mēs ar Alisi sēdējām manā istabiņā. Ehhh... Alise, vienmēr atcerēšos viņas sejas izteiksmi, kad viņa mani pieķēra virtuvē zogot no viņas pannas kotletes. Šis smieklīgais notikums mūs tikai satuvināja un mēs kļuvām labi draugi. Man viņa ļoti simpatizēja, tāpēc es ielūdzu viņu pie sevis, lai kā atlīdzinātu par kotletēm.
Istabā valdīja spriedze. Kaut ārēji es izskatījos ļoti mierīgs, taču iekšēji es nervozēju un biju nemierīgs, kā tāds sūds caurejas laikā. Agrāk es visu laiku nervozēju skaistu meiteņu priekšā. „Ārā gan ir slapjš un auksts”, viņa sacīja savā smalkajā balstiņā, stāvot pie loga vēroja drēgno laiku. Es tik spēju izvest nieka: „Mhm”. Kamēr viņa bija pagriezusies ar muguru es izmantoju situāciju un to pataustīju. Tas bija jau piebriedis. Viņa pagriezās un es aši norāvu no tā roku. Viņā maigiem solīšiem pastaigājās pa istabu un ik pa laikam atglaudīja savus blondos matus.
Es sevi domās šaustīju, es nezināju kā viņai to pasniegt. „Vai nevēlies paņemt mutē?”, es nodomāju. „Nē tas neder, vajag kulturālāk”. Alise tikmēr šķirstīja manu lekcijas pierakstus. „Varbūt pietiek šķirstīt un laiks ar muti pastrādāt?” „Stulbenis, lamzaks”, es sevi domās lamāju. „Paskat, kas man te, jau piebriedis, laiks ņemt mutē”, jā es ar apmierinātu smaidu biju izdomājis lielisku frāzi. Viņa šķirstot apskatījās uz mani un pasmaidīja. „Kas, kāpēc Tu uz mani tā skaties, par ko tu domā?” „Es, nē, es vienkārši tāpat.” Viņa uzsmaidīja un man aizmirsās mana izdomātā zelta frāze. Es vienkārši skatījos viņas acīs un tad apskatījos uz to un tad atkal viņas acīs. „Ak Tu nepacietīgais kārumniek”, viņa iesaucās. Viņa attipināja pie manis un apsēdās blakus pie rakstāmgalda. Es smaidot pie viņas piebīdīju roltona bļodiņu un sacīju: „Laiks ieēst”. Mēs ēdām ar gardu muti šo Dieva ēdienu un es nekad neaizmirsīšu savu pirmo roltona garšu
, bet tomēr kļūdījos, roltons taču arī jāuzēd! 
