Mana versija par cilvēka izcelsmi33

Bet, ja pieņem, ka bija nevis viens īpatnis, bet gan vairāki īpatņi, respektīvi, bars mutējušu īpatņu un viņi paši un viņu vistuvākie pēcteči attīstījušies pietiekami komfortablos apstākļos, lai mutācijas paspētu nostiprināties, tad aina kļūst jau cerīgāka. Tikai šis scenārijs nav iespējams bez iejaukšanās „no ārpuses”, proti, kādam bija jānodrošina inteliģento humonoīdu bariņam siltumnīcas apstākļi, lai tie izdzīvotu un sāktu vairoties.  Tad, kad šie cilvēku sugas pārstāvji bija jau pietiekami savairojušies, viņu „kopēji” palaida  viņus savvaļā, cerot, ka viņi spēs izdzīvot šeit dabiskos apstākļos... 

Ja pieļaujam ārpuszemes civilizāciju iejaukšanos Zemes iekšējās lietās, tad varam arī pieļaut iespēju, ka „Ievai” nav saistības ar jebkādu no dzīvnieku sugām, kas dzīvojušas uz planētas Zeme. Tas nozīmē, ka tā ir pilnībā īpaša suga, kas uz Zemi atvesta no ārpuses. Šī suga uzkonstruēta ārpuszemes laboratorijās un ģenētiski modificēta nolūkā adaptēt specifiskajiem Zemes apstākļiem. Par to liecina daudzi pēdējā laikā veikti pētījumi par cilvēka organismu un izdarītie secinājumi. Piemēram, cilvēka skelets esot galīgi nepiemērots Zemes gravitācijai un arī bioloģiskais diennakts pulkstenis neatbilstot Zemes diennaktij. Tam gan meklē visādus citādus izskaidrojumus, īsto un vienīgo piesardzīgi apejot  ar līkumu.

Šajā gadījumā visnotaļ loģiski veidojas versija par mūsu planētas „viļņveida” apdzīvošanu. Kaut kādi svešplanētiešu „radītāji” daudzu miljonu gadu laikā nepārtrauca izmisīgās pūles apdzīvot Zemi ar saprātīgām cilvēkveidīgām būtnēm, kuras, iespējams, ir ļoti līdzīgas viņiem pašiem, tā sakot, „pēc Dieva ģīmja un līdzības, āmen”... Viņi to darīja vairākas reizes, jo mēģinājumi viens pēc otra izgāzās. Starp citu, visu tautu mitoloģijās ir versijas par to. Un ne par to vien. Tur ir liecības par neskaitāmiem ģenētiskajiem eksperimentiem, kentauri, nāras un minotauri ir tikai niecīga daļa.

„Radītāju” iecere bija panākt inteliģentas rases izveidi no sākotnēja „mežonīguma” līdz attīstītai civilizācijai. Cilvēkus uz Zemes mēģināja „izaudzēt” jau kembrija periodā, aptuveni pirms 600 miljoniem gadu. Tā laika cilvēki acīmredzot spējuši izdzīvot un attīstīties kādu laika sprīdi. Par to liecina akmeņoglēs atrastie artefakti, kas dzen izmisumā mūslaiku zinātniekus. Tomēr planētas Zeme sadzīves apstākļi nebija gana labvēlīgi eksperimentam. Skaitliski ļoti niecīgā cilvēku kopiena, vēl nepaspējusi lāga attīstīties, skarbās vides iespaidā strauji degradējās un radīja dižo pērtiķu dzimtu. Arī nākamie mēģinājumi apdzīvot Zemi ar cilvēkiem cieta neveiksmi. Uz Zemes risinājās aktīvi tektoniskie procesi un globālas katastrofas notika krietni vien biežāk, nekā tas notiek tagad...

 Tomēr „radītāji”  nepameta savus mēģinājumus. Mūsdienu civilizāciju var uzskatīt par sekmīgāko. Pagaidām. Mūsu civilizāciju neskāra superglobālās katastrofas (protams, ja neskaita Lielos ledus laikmetus, kurus visus mūsu priekšteči visnotaļ sekmīgi pārdzīvoja), un arī apkārtējā dzīvnieku pasaule izrādījās ne tik lielā mērā agresīva, kā iepriekšējās ērās. Mūsu „vilnis” aizplūdis krietni vien tālāk par visiem iepriekšējiem. Tomēr jāatzīst, ka cilvēku rases rīcība nodod mūsu ārpuszemes izcelsmi, mēs neizturamies pret zemi, kā pret mājām. Un šī rīcība var mūs pašus arī iznīcināt. Diez vai mūsu „radītāji” bija ar to rēķinājušies...

Tomēr jebkurā gadījumā paliek, šķiet, vissvarīgākais jautājums: kādam gan nolūkam mums joprojām nezināmajiem „radītājiem” bija nepieciešams uz Zemes izveidot cilvēku rasi? Un, visbeidzot – kas un kur tad „viņi” ir?

Protams, tā ir tikai versija, tā sakot, fantāzija par doto tēmu. Bet taču interesanti, vai ne?