Mūsdienās mēdz teikt, ka ir pienākuši pavisam traki laiki un pasaule grimst postā un nebūšanā. Tādos gadījumos der atcerēties, ka reiz bija laiki, kad lobotomiju varēja pilnīgi oficiāli uztaisīt nelielā busiņā ar nosaukumu Lobotomobīlis.
Psihiatrisko slimnīcu stāsti - Lobotomobīlis26
741
2
Vispirms jāpainformē par to, kas tad ir lobotomija. Tās princips ir pavisam vienkāršs - tiek iznīcināti neironu savienojumi galvas smadzeņu pieres garozas jeb (pre)frontālajā daļā. Visbiežāk to dara izmantojot orbitoklastu, ar kuru palien aiz aics un izurbjas cauri plānajam galvaskausa kaulam, kas veido acs dobumu. Tādā veidā ir iespējams piekļūt galvas smadzeņu pieres garozai un ar pāris kustībām to pārvērst putriņā. Šī galvas smadzeņu daļa evolucionāri ir visjaunākā. Būtībā tur atrodas mūsu personība - šī daļa atbild par to, ka mēs spējam pieņemt apdomātus lēmumus, cerēt, plānot notikumus un izprast sekas savām darbībām. Motivācija kaut ko darīt, labā un sliktā koncepts, sevis apzināšanās, abstraktas idejas un nevēlamo impulsu kontrolēšana sabiedrībā rodas turpat. Citiem vārdiem runājot - iznīcinot šo smadzeņu daļu, cilvēks tiek padarīts par lupatu lelli.
Dr. Volters Džeksons Frīmens (1895 - 1972) bija ārsts, kurš absolvēja Jeila Universitāti. Kļuvis pēc profesijas par neirologu, viņš bija kā apsēsts, meklējot veidus kā izārstēt psihiskas saslimšanas. 1930. gados savus ziedu laikus piedzīvoja elektrošoka terapija, kas pacientus padarīja mierīgus un bieži vien noņēma simptomus uz ārstēšanas laiku. Tomēr Frīmens bija no tiem ārstiem, kas vēlējās atrast psihisko saslimšanu sakni galvas smadzenēs un atbrīvoties no tās pilnībā. Būdams neirologs viņš saprata, ka dažādas smadzeņu daļas atbild par noteiktiem uzdevumiem, tādēļ viņš meklēja ķirurģisku ceļu kā šos reģionus ietekmēt. Frīmens bija ļoti ambiciozss un vēlējās iegūt to slavu, kas reiz piederēja viņa vectēvam, kurš savā laikā kļuva par Amerikas Medicīnas Asociācijas prezidentu. Frīmens bija apņēmības pilns izveidot ķirurģisku procedūru, kas pilnībā cilvēku atbrīvotu no psihiskas saslimšanas. Bija tikai neliela problēma - viņš nebija ķirurgs.
Frīmens atklāja portugāļu neirologa Egasa Moniza darbus, kuros tas aprakstīja operācijas, ko veica uz 20 psihiski slimiem cilvēkiem. Monizs gabaliņu pa gabaliņam ņēma laukā cilvēka galvas smadzenes un atklāja, ka trešai daļai no viņa pacientiem izzūd psihiskās saslimšanas simptomi. Monizs nespēja izskaidrot, kādēļ tā notiek, vien piemetināja, ka "cilvēki, kas ir psihiski slimi, ir savā ziņā "apsēsti" ar fiksētām idejām. Šīs fiksētās idejas visticamāk atrodas galvas smadzeņu frontālajā jeb pieres garozā."
Drīzumā Frīmens sāka sadarboties ar ķirurgu Džeimsu Vatsu un 1936. gada viņi kopā veica pirmo prefrontālās lobotomijas operāciju. Neapmierināts ar savām minimālajām iemaņām ķirurģijā, Frīmens meklēja veidus, kā šo operāciju padarīt ātrāku un vienkāršāku. Tā nu Frīmens izgudroja "ledus cirtni" jeb transorbitālo lobotomu, kas pašos pirmsākumos patiešām bija vienkārši ledus cirtnis, ar kuru izurbjas cauri kaulam acs dobumā. Frīmens iemācījās ar to apieties ļoti ātri un bez cita ķirurga asistēšanas. Pirmajās transorbitalās lobotmijas operācijās viņš izmantoja ledus cirtnīti no savas virtuves. Drīzumā viņš izgatavoja uzlaboto variantu - leukotomu, taču tas bieži lūza un deformējās. Galarezultātā Frīmens izgatavoja orbitoklastu, kas bija ideāli piemērots šīm operācijām.
Frīmens uzsāka kampaņu, kuras laikā ar savu auto, kuru pats nosauca par Lobotomobīli, braukāja pa ASV un izrādīja savu procedūru citiem ķirurgiem, psihiatriem un neirologiem. Frīmens tik ļoti labi pārzināja savu procedūru, ka spēja, abās rokās turot pa orbitoklastam, veikt lobotomiju ar abām rokām vienlaicīgi. Frīmens kļuva par šovmenu un nebaidījās šo procedūru popularizēt, jo uzskatīja, ka tā atbrīvos no ciešanām tūkstošiem pacientu. Frīmena prātā "atbrīvot no ciešanām" nozīmēja to, ka pacients vairs nesūdzējās. Lobotomizētus cilvēkus varēja atbrīvot no psihiatriskajām slimnīcām, taču viņi bija pilnīgi nespējīgi un nevarēja integrēties sociālajā dzīvē. Šādi cilvēki bija praktiski nekustīgi un daudziem no jauna vajadzēja mācīt ierastas higiēnas prasmes. Pēc lobotomijas cilvēka personība pilnībā izmainījās - tās vienkārši nebija.
Kādēļ neviens necentās Frīmenu apturēt no tik radikālas un netestētas procedūras popularizēšanas? Jo tie bija laiki, kad kritizēt ārstu (it īpaši no tik slavenas dzimtas) bija neētiski, turklāt Frīmens prata lieliski manipulēt ar presi. Viņš apgalvoja, ka ir atradis "zāles" pret psihiskām saslimšanām. The Washington Star prefrontālo lobotomiju nosauca par "vienu no būtiskākajām inovācijām ķirurģijā šīs paaudzes laikā", bet The New York Times to nosauca par "dvēseles ķirurģiju". Tikmēr Frīmens paspēja veikt aptuveni 3500 lobotomijas (daudzas tika veiktas pat viesnīcu numuriņos), kad viens no viņa pacientiem lobotomijas laikā nomira. Frīmenam atņēma ārsta licensi un tiesības praktizēt šo metodi. Neskatoties uz to, viņš turpināja braukāt pa ASV ar savu Lobotomobīli un apciemot pacientus, kuriem bija veicis lobotomiju, līdz pat 1972. gadam, kad mira no vēža, ticot, ka ir atvieglojis ciešanas tūkstošiem cilvēku.
Ļoti retos gadījumos lobotomiju pielieto arī mūsdienās, piemēram, smagos šizofrēnijas un obsesīvi kompulsīvā sindroma gadījumos.
Nobeigumā neliels video, lai viss neizskatās tik skumīgi. 
Tev patiks šie raksti
