Viena no labākajām lietām par Zinātni ir tāda, ka tā rod atbildi pat uz tādiem jautājumiem, par kuriem mēs pat neesam aizdomājušies, ka būtu vajadzība pēc atbildes. Būtībā Zinātne dažreiz kļūst tik pārmērīgi dedzīga, ka sāk atbildēt uz jautājumiem, kurus pirmajā vietā nemaz nevajadzētu uzdot. Un dažreiz viņi iesprūst uz šiem jautājumiem un tas beidzas ar darba izlaišanu Vēža Laboratorijā vai raķešu kupola izveides centrālē, jo zinātniekiem tagad ir ļoti svarīgi noskaidrot, cik reižu jālaiza Čupa čups, lai tiktu līdz tā centram. Tad nu lasam tālāk, ko mums Zinātne ir sarūpējusi šoreiz, piemēram, ...
5 muļķīgi jautājumi, uz kuriem zinātne ir radusi atbildes.13
Vai ir iespējams iet, neizlejot savu kafiju?
Nav svarīgi vai Tavs darbs saistīts ar kravas mašīnu vadīšanu vai smadzeņu darbināšanu, vai brīvās pasaules valdīšanu - - iespējams jums joprojām ir nepieciešama kofeīna deva, lai no rītiem spētu sakarīgi funkcionēt. Problēma ir tāda, ka šī dārgā eliksīra transportēšana uz jūsu darbstaciju, vai tas būtu šaurā kabīnē vai noslēpumainā laboratorijā vulkāna iekšienē, var būt tik nestabila kā iešana pa virvi... kamēr turi verdošu šķidrumu.
Tieši tāpēc Ruslans Krečetņikovs (Rouslan Krechetnikov) un Hanss Meijers (Hans Mayer), divi šķidrumu fiziķi no Kalifornijas Universitātes Santa Barbarā, beidzot teica „vairs nē” un apvienoja savus centienus, lai atbildētu uz mūžsenu jautājumu: „Kā pie velna, lai šo enerģijas eliksīru droši nogādā no atpūtas telpas līdz jūsu galdam, neizlaistot to pa pus-pagastu un neapdedzinot savus jūtīgos taustekļus?”
Lai atrisinātu šo noslēpumu, pētnieki nodarbināja stingri zinātnisku formulu, sauktu kā „bars cilvēku, kas nesā kafiju no vienas vietas uz citu”. Katrā konkrētā gadījumā viņi pētīja katra brīvprātīgā staigāšanas kustību, kafijas krūzes un izšļakstīšanās trajektoriju. Vēlāk analizējot šos datus, viņi konstatēja, ka kafija parasti izlija starp septīto un desmito soli un, mazāk noderīgais atklājums bija, ka mēģinājums mainīt savu tempu, lai stabilizētu šķidruma svārstības, visu padarīja tikai ļaunāku. Loģisks secinājums ir tāds, ka kafija -- un iespējams arī Dievs -- Tevi neprātīgi ienīst.
Pētnieki visu iegūto informāciju izmantoja, lai izstrādātu vairākus zinātniski pārbaudītus veidus kā pārvietot kafiju bez neviena piliena izliešanas. Kā pirmo paņēmienu viņi ieteiktu vienkārši iet lēnām -- lielākā daļa cilvēku cenšas iet ātri, it kā, padarot ceļojumu īsāku, tas samazinātu iespēju, ka kafija varētu izšļakstīties, bet tas nedarbojas pateicoties „ko Tu neteiksi, Šerlok” principam. Otrs ieteikums ir nedaudz murgaināks: vēro kafijas tasīti tā vietā, lai skatītos, kur liec kāju, jo tas ļaus mums veikt dažas korekcijas, lai kontrolētu šķidruma šļakstēšanu pāri krūzītes malām. Trešais ieteikums ir dabūt dīvainas formas tasi, tādu ar interjera riņķiem, kas kavētu kafijas izšļakstīšanos (viņi ieguva ideju no tā, kā degvielas tvertnes tika nostabilizētas iekš raķetēm).
Tad te nu būs: bloķējiet jūsu biroja gaiteņus, ejot kaitinoši lēni; koncentrējieties tikai uz kafiju un nepievērsiet pilnīgi nekādu uzmanību tam, kur brienat un staipiet apkārt raķetes degvielas tvertnes turētāju. Tādā veidā Tu neizniekosi nevienu unci dārgā kofeīna visu 10 minūšu laikā pirms Tu tiksi atlaists...
Vai mans suns mani mīl?
Dr. Miho Nagasawa ir nācis klajā ar labāku veidu kā novērtēt suņu emocijas nekā ņemt vērā standarta astes luncināšanu, un tas vairāk atsaucas uz viņu purniem nevis uz pakaļgalu. Jūs iespējams domājat, ka suņiem ir tikai viena stulba suņa izteiksme, bet, pievienojot sensorus suņu ‘sejām’, viņi atklāja, ka te ir smalka atšķirība starp to vai jūsu suns ir priecīgs Tevi redzēt vai arī plāno iepļūtīt Tavās čībiņās... vai priecīgs redzēt, kā jūs uzvelkat kājās čības, kuras viņš pirms brīža piekakāja.
Pētnieki nosēdināja suņus priekšā aizkaram, ko viņi varēja pavilkt malā, atklājot vai nu suņa īpašnieku vai svešinieku. Kad aiz aizkara parādījās suņa īpašnieks, suns pavirzīja uz augšu savu kreiso uzaci, bet, kad tas bija svešinieks, suns pavilka atpakaļ savu kreiso ausi. Ja tas bija kaut kas tāds, ko suns ienīst, piemēram, nagu knaiblītes vai putekļu sūcējs, tad atpakaļ pavilkta tika labā auss. Astes luncināšana bija principā nenozīmīga - - suņi izmanto sarežģītu ausu pozīcijas un uzacu cilāšanas deju kā bars smirdošu, pūkainu mazu Groucho Marxs’u.
Bet, tā kā zinātnieki ir vairāk emocionāli nedroši nekā „pick-up” mākslinieki, Nagasawas komandai tas joprojām nelikās pietiekami pierādīts. Tāpēc viņi veica citu eksperimentu, kurā tika novērota emocionālā un bioloģiskā saikne starp suni un tā īpašnieku. Šis eksperiments bija pilnībā vērsts uz mūsu čurām. Analizējot suņa īpašnieka urīnu pēc tam, kad suns un īpašnieks savstarpēji bija mijiedarbojušies, un zinātnieki konstatēja, ka tas satur paaugstinātu oksitocīna daudzumu, kas pazīstams arī kā „saistību hormonu”, jo tas ir tas, ko mātes ražo, lai palīdzētu viņām veidot saikni ar jaundzimušo. Un uzmini, kas? Zviedrijā pētnieki šo oksitocīnu atrada arī suņu sistēmās. Sajūta ir pilnīgi abpusēja.
...Bet tagad vienkārši dod tiem sasodītajiem kucēniem mazliet brīvības, Nagasawa. Nedrošība nav pievilcīga iezīme.
Vai blenšana uz aitu viņu nobiedēs?
Dzīvnieki ir muļķi. Ja nebūtu, tad viņi neturpinātu velties mūsu kuņģos. Protams, daži ir gudrāki par citiem, piemēram, suņi un delfīni, un mums ir tendence tiem mācīt apkaunojošus trikus tā vietā, lai rotātu mūsu paplātes, bet mēs jūtamies droši, pieņemot, ka tie ir pārāk izklaidīgi, lai zinātu, par ko mēs domājam. Un, kad runa nonāk līdz lieliem, dumjiem dzīvniekiem kā aitas (... nu, tās droši vien pat nezina, ka mēs šeit esam), tad, protams, radās jautājums: „Kas būs, ja es te vienkārši stāvēšu un kādu laiku skatīšos uz aitu? Vai viņa to pacietīs?”
Un, kā jau tas bija paredzams, dažas aitas tika ierautas zinātnes kamerās un pētnieki brutāli blenza uz tām kā Gunslingers uz savām pusdienām.
Tika atklāts, ka aitas bija spējīgas saprast, kad cilvēki uz tām blenza, un pat atšķirt cilvēka un ne-cilvēka skatienus. Pētnieki novēroja, ka pirmajās divās minūtēs aitas laiku pa laikam paglūnēja uz blenzošo cilvēku, un tad sāka nolaist urīnu nedaudz vairāk nekā parasti.
Tatad aitas zina, kas Tu esi un kurā ķermeņa rajonā atrodas Tavas acis, un ka Tu lūri uz viņām kā atsaldēts ēzelis. Zinātnieki saka, ka aitas nebīstas no tā, ka cilvēki viņas vēro, tikai ir par to informētas (un iespējams arī nokaitinātas). Protams, ja dzīvnieki tiešām tik viegli apzinās, ka tiek novērotas, tad kā gan mēs varam patiesi pētīt dzīvnieku uzvedību, ja, skatoties uz viņiem, mainās viņu uzvedība? Vai varbūt tie tikai gaida, kad mēs dosimies prom, lai varētu sākt sarunāties viens ar otru?
Kāpēc par aukstumu vairāk sūdzas sievietes?
Jūtas Universitātes pētnieki vadīja pētījumu, kur lielā mērā tika iesaistīti aizvainoti cilvēki ar termometriem, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka sievietes ir fiziski aukstākas (un tādējādi tuvāk mirušo pasaulei) nekā vīrieši. Pārsteidzoši bija tas, ka viņi konstatēja pretējo – sievietes ir nedaudz siltākas par aptuveni 0,3 grādiem.
Tad kāpēc tie nav vīrieši, kas nepārtraukti gaužās par aukstumu?