Gandrīz 2000 gadus kristietība turēja savās rokās aprūpi par psihiski slimajiem cilvēkiem. Kas no tā sanāca, ir redzams vēl šodien.
Psihiatrisko slimnīcu stāsti - kā kristietība izņirgājās par slimajiem45
962
17
Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: "Paliec klusu un izej no tā." (Marka ev. 1:23-25)
Kristieši ticēja, ka vājprātīgajos ir iemiesojies ļaunais gars. Tos ir apsēdis pats sātans. No bībeles viņi varēja uzzināt, ka Jēzus esot vienkārši pavēlējis ļaunajam garam no šāda cilvēka iziet. Tā kā kristiešiem tik liels Jēzus spēks nepiemita, bet viņi vēlējās kaut kādā veidā tomēr ļaunos garus no cilvēka izkvēpināt, gandrīz 2000 gadu garumā norisinājās "genocīds" pret psihiski slimiem cilvēkiem. Tas atstāja divas būtiskas sekas uz šo laika periodu - vairāku gadsimtu garumā netika veikts nekāds progress psihisko slimību izpētē; tūkstošiem cilvēku tika pakļauti spīdzināšanai (ideja bija vienkārša - kristieši ticēja, ka, pakļaujot apsēstu cilvēku pietiekami lielām mocībām, ļaunais gars pats pametīs ķermeni).
Daudzos klosteros mūki, kas izrādīja vājprāta pazīmes, regulāri saņēma savas ikdienas "zāles" sitienu veidā. Lai gan metode bija acīmredzami nelietderīga, tas neliedza piekopt šo praksi vairāku gadsimtu garumā. Dažkārt mūks tika sists ar rīkstēm, bet citreiz tos salādēja kuģos un aizsūtīja tālāk prom, padarot viņus par kāda cita problēmu. Nereti šādos kuģos vājprātīgie dažādu iemeslu mira, kas klosteriem ļāva atvieglojumā un bez jebkādas vainas sajūtas uzelpot - apkaunojums un bezspēcības avots tika izstumts.
Visu laiku, kamēr par vājprātīgo uzturēšanu atbildēja baznīcas, tie tika pakļauti dažāda veida vardarbībai. Viņus sita, piekala pie mūra sienām, turēja badā, spīdzināja un izņirgājās dažādos citos veidos. Inkvizīcija pat uzskatīja, ka šādi cilvēki sadarbojas ar sātanu. Ir pamats uzskatīt, ka šie cilvēki dažkārt tika pakļauti seksuālai vardarbībai, kas nebūt nav brīnums, zinot to, kas notiek katoļu baznīcā mūsdienās.
Ar laiku psihiski slimos cilvēkus sāka turēt "trako namos", kur nereti tos izlika publiskai apskatei un ikviens varēja atnākt kā uz zoodārzu un patīksmināties par slimajiem. Visslavenākā tāda veida iestāde Anglijā bija Svētās Marijas Bētlemes hospitālis jeb Bedlama, kur apmeklētāji, samaksājot ieejas maksu, varēja provocēt un izņirgāties par psihiski slimiem cilvēkiem. īpaši populāra šī nodarbe kļuva sabiedrības augstākajam slānim.
Bedlamas trako nams ar laiku kļuva par modernāku psihiatrisko iestādi, taču vēsturiski tas tomēr palika par paraugu tam, uz ko cilvēka tumšā puse ir spējīga. Bedlamas vadītāju lika respektēt un cienīt, bet iestādes personāls līdz pat 17. gadsimtam tās iemītniekus sauca par "nabagiem" un "cietumniekiem". Kādas inspekcijas laikā 1631. gadā tika noskaidrots, ka Bedlamas iemītnieki cieš pamatīgu badu. Kamerās esošie iemītniekiem nebija kur citus nokārtoties un tie burtiski dzīvoja savo izkārnījumos, kurus nereti meta uz apmeklētājiem, kas ieradušies patīksmināties par viņiem.
Tomēr kristieši zināja, ka psihiskās saslimšanas nav iespējams izārstēt ar zālītēm, bet gan ar nedaudz smagāku agregātu. To viņi zināja, jo šo faktu atklāja bībele.
Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste. (Sālamana pamācības 26:3)
Tikmēr tā saucamie trako nami tika izmantoti arī kā cietumi. Jebkurš, kas baznīcai nepatika, varēja tikt ieslodzīts trako namā, kurā par viņu kārtīgi parūpēsies. Šādā veidā ieslodzīti tika dažādi cilvēki, kas kritizēja baznīcu; izplatīja idejas, kas bija pret tā laika baznīcas uzskatiem un pat neprecētas mātes.
Ap 1800. gadu tradicionālos baznīcas trako namus pamazām sāka nomainīt psihiatriskās iestādes, kur cilvēkiem tika nodrošināta vismaz kaut kāda palīdzība. Baznīca stipri zaudēja savu spēku Franču Revolūcijas laikā un trako nami drīzumā kļuva par vēsturi. Daudzi spīdzināšanas un ņirgāšanās veidi pazuda ļoti ātri, jo tos aizsargāja nesen parādījusies Cilvēktiesību Deklarācija. Par psihiski slimu cilvēku humānu ārstēšanas uzsākšanu un par pionieri šajā jomā kļuva Filips Pinels Francijā. Pirmais, ko viņš izdarīja, bija - noņemt važas no cietumniekiem, bet pēc tam arī no psihiski slimām sievietēm. Ar laiku viņa piemēram sāka sekot arī citi.
Mūsdienīgas psihiatriskās slimnīcas pamazām radās Viktorijas laikmetā. Lai gan pēc mūsdienu standartiem arī tajās bija visai briesmīgi apstākļi, tomēr, salīdzinot ar baznīcas valdīšanas laiku, tās kļuva pat par ļoti humānām iestādēm.
Taču stigma, kuru vairāku gadsimtu garumā uzspieda baznīca, nekur nav pazudusi arī mūsdienās. Man ir bieži gadījies no kristiešiem dzirdēt, ka psihiskas (un dažkārt pat fiziskas) saslimšanas ir dieva sods, sātana izdarības un grēku rezultāts (ieslēdz kristīgo radio un tu ne to vien dzirdēsi). Pret psihiatriem un psihoterapeitiem ir vērsta klaji naidīga attieksme, jo cilvēku spēj glābt tikai Jēzus. Gadījumos, kad ārstam izdodas izārstēt cilvēku (dažkārt arī ar veiksmes palīdzību), tiek sūtīti pateicības skūpsti debesīm, bet par ārstu labākajā gadījumā pasaka, ka "caur viņu darbojās Dievs". Tādos gadījumos nodomāju tikai vienu - gandrīz 2000 gadus baznīca bija pie varas un cilvēces progresu varēja novērtēt gandrīz ar nulli (dažos gadsimtos pat ar mīnusa zīmi), bet pēdējo pāris gadsimtu laikā, kad baznīca tika gāzta no sava virtuālā troņa, ir noticis acīmredzams progress, taču cilvēki tik un tā neredz acīmredzamo - Dievs ir miris.
