1. mīts. Runāšana par pašnāvību vai jautāšana kādam par vēlmi izdarīt pašnāvību veicinās pašnāvības mēģinājuma izdarīšanu.
Nepareizi! Nopietna saruna par pašnāvību nerada un nepalielina tās izdarīšanas risku — tā risku samazina! Vislabākais veids, kā atpazīt pašnāvības iespējamību, ir tieši par to pajautāt. Patiesi ieinteresētā sarunā iespējams izzināt cilvēka nodomus un pasargāt viņu no pašnāvības izdarīšanas.
2. mīts. Jauni cilvēki, kuri runā par pašnāvību, nekad to nemēģina vai neizdara.
Nepareizi! Cilvēki, kuri noskaņoti uz pašnāvības izdarīšanu, bieži ar draugiem un līdzcilvēkiem runā par savām izjūtām un plāniem. Uzklausīšana, teiktā izvērtēšana un savlaicīga rīkošanās var otram glābt dzīvību.
3. mīts. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā palīdzēt cilvēkam, kurš vēlas izdarīt pašnāvību, ir konsultācija ar profesionālu un pieredzējušu ārstu.
Nepareizi! Tu vari palīdzēt pats, ja, sajūtot, ka cilvēks grasās izdarīt pašnāvību vai domā par to, tu atklāti runā ar viņu par šiem nodomiem. Reizēm vari palīdzēt, vienkārši uzklausot un tādējādi sniedzot emocionālu, cilvēcisku atbalstu. Pasargāt otru cilvēku no pašnāvības izdarīšanas var jebkurš no mums!
4. mīts. Ja kāds vēlas atņemt sev dzīvību, viņš to izdarīs. Tu un neviens cits nevar neko darīt šajā sakarā.
Nepareizi! Pārsvarā cilvēki, kuriem ir vēlme izdarīt pašnāvību, nevēlas mirt, bet gan pārtraukt ciešanas un grūtības savā dzīvē. Nenoliedzami, ir situācijas, kurās pašnāvība nav paredzama, bet lielākoties tomēr bijis brīdis, kad laikus iejaukšanās varēja pasargāt no traģiskā iznākuma.
5. mīts. Cilvēki, kuri vēlas sevi nonāvēt, ir garīgi slimi.
Nepareizi! Lielākajai daļai cilvēku ir skaidri izkristalizējušies iemesli pašnāvības izdarīšanai. Lai arī pašnāvībai ir zināma saistība ar garīgās veselības problēmām, kā liecina statistika, trīs no četriem cilvēkiem, kuri atņēmuši sev dzīvību, nav apmeklējuši psihiatru pēdējā dzīves gada laikā.
6. mīts. Daži cilvēki vienmēr domā par pašnāvību.
Nepareizi! Dažu cilvēku grupu, subkultūru dzīvesveids un ideoloģija bieži tiek asociēta ar pašnāvību jēdzienu. Šīs dažas cilvēku grupas šķietami pakļautas riska faktoram, taču domas par pašnāvību var skart jebkuru. Nav noteikts «pašnāvnieka tipa cilvēks». Bieži iespējams noteikt brīdinošās zīmes, kas vēsta par pašnāvības iespējamību, taču to var arī nebūt.
7. mīts. Pašnāvība ir nesāpīga.
Nepareizi! Lielākā daļa pašnāvības izdarīšanas metodes ir izteikti nepatīkamas. Dažas metodes ir vardarbīgas un fiziski ļoti sāpīgas.
8. mīts. Veca cilvēka pašnāvība ir mazāka traģēdija nekā pusaudža pašnāvība.
Pilnīgi nepareizi! Jebkura cilvēka zaudējums ir traģēdija ne tikai pašam aizgājējam, bet arī viņa tuviniekiem.
9. mīts. Kad cilvēks, kurš vēlas izdarīt pašnāvību, sāk justies labāk, briesmas ir garām.
Nepareizi! Iespējams, cilvēku mierīgāku un priecīgu darījis pārliecinošs lēmums — aiziet no šīs pasaules, tāpēc rasts sirdsmiers.
10. mīts. Cilvēks, kurš mēģina izdarīt pašnāvību, vienkārši grib pievērst sev uzmanību.
Nepareizi! Cilvēks var būt zaudējis jebkādu komunikāciju ar sev tuviem cilvēkiem, un viņam vairs nav, ko pierādīt citiem.
Kādi tur nesaprasti cilvēki, tirliņi, kam vienīgi sevis žēl un pakaras kad ko nevar iegūt, ko ta bļin man ar jāprovē, skolā neiet draugu nav, nesūda nekas nesanāk Moš ar jāpakaras? 
