Cilvēki mīl saīsināt garus lietu nosaukumus vai vienkāršot sarežgītus vārdus. Stipri šaubos ka kāds labprātīgi (bez spīdzināšanas) lietos vārdu "spiedpogu plakandēlis" - ierasts un īsāk ir izmantot tastatūra vai klaviatūra. Pie jauniem vārdiem vajag pierast, ar lauku tie kļūs ierasti un neizraisīs smīnu vai izbrīnu (tas ir - smadzenēs būs radušās asociācijas).
Molberts - ilgi un digti domātu, kas tas par zvēru, vispār daudzi latviskojumi patiesībā ir ne tikai nepierasti, bet arī neasociatīvi. Tā vietā es vienmēr izvēlos anglisko interfeisu.
spiedpogu plakandēlis, ciparējais kustattēlu attēlņēmis - te nav ko komentēt. pārāk gari.
izlēcošais pēkšņlodziņš <- šito vēr jāspēj izrunāt.
cietnis <- viens no visilgākāk un visbiežāk lietotiem saīsinājumiem, līdzās baroklim (barošanas bloks), datne (it kā OK, taču nepierasta vēl), spraudnis (plug-in), skandas (dzirdēts - taču reti lietots), procis (CPU).
Spams, Mēstules - vēl nepierasts.
Ielogoties, izlogoties - "iežurnalēties" un "izžurnalēties!" . Neesmu slāvs, kam visādi Ž, Š ir ierasta vieta. Te drīzāk derētu "ierakstīties, vai pierakstīties" un "izrakstīties".
No vienas puses it kā vajag latviskākus vārdus, no otras puses daudziem vārdiem pat nav analoģisku vārdu latviski, no trešās puses - valoda tā arī veidojas, ka jaunus vārdus transformē (latvisko) un iekļauj leksikā. Galu galā valodu ir veidojuši tās lietotāji nevis mistiskie valodnieki.