Spaiss, alkohols to lietošanas sekas un grūtais ceļš uz pārmaiņām.37

Sveiki, man tagad ir 23 gadi un es vēlējos ar jums dalīties tā teikt savā "pieredzē" ar legālo narkotiku, lai ērtāk tālāk es vienkārši saukšu viņu par legalku. Skatoties cik daudz ciešanas un problēmas legalka pēdējā laikā ir sagādājusi apkārtējiem, negribējās klusēt un iespējams šis raksts arī kādam tā teikt attaisīs acis un palīdzēs pieņemt pareizās izvēles dzīvē, jo legalkas pamēģināšana man bija pati lielākā kļūda, ko es jebkad biju pieļāvis (neskaitot gadus ilgo pļēgurošanu).

Nu tagad es sākšu ar pašiem pirmsākumiem, viss sākās ar alkoholu un manu vājo raksturu. Tātad, teikšu atklāti, kad man bija kādi 15 gadi, es jau ļoti bieži biju sācis lietot alkoholu, biežāk nekā lielākā daļa tajā laikā. Sāku dzert dažādu iemeslu dēļ, varbūt biju pārāk kautrīgs, varbūt bija pārāk maz draugi, īsti nezinu. Tā nu es "iepinos" vienā kompānijā ar ko mēs visu laiku arī gājām, vienkārši truli sēdējām un dzērām. Likās tas ir tas, ko pašlaik vajag darīt, tā es būšu laimīgs. Sāku bastot skolu, jo jaunie draugi bija pilsētā kur es dzīvoju, bet skola atradās 20km no tās, kā arī nekā nemācēju saprasties ar saviem klases biedriem. Tā nu gadi gāja, tā teikt, dzeršanā, mani izmeta no profenes, kur es mācijos IT, iestājos tās pašas pilsētas otrā skolā par konditoru, ja godīgi es iestājos tur tādēļ, lai nevis mācītos, bet lai dzertu, jo bija sagadījies tā, ka es tur daudzus pazinu, nu tādus kam arī patika "ieraut". Prāts man bija aptumšots, es īsti nezinu, kas bija noticis, visur tikai ejot redzēju pudele, pudele, pudele, tā kā slimība, kuru nevar izārstēt.Kad man bija kādi gadi 18, es biju 4.kursā miltu izstrādē, tik tālu palīdzēja man tikt klases audzinātāja, kas man līdz galam neļāva padoties, bet turpināja palīdzēt, tā teikt, vilka mani ārā no sūdiem, kuros es biju iepinies, bet par to vēlāk.

Tagad gribēju sākt stāstīt pašu galveno - tātad man bija tie 18 gadi, parādijās pirmā legalka, neviens nesaprata, kas tas tāds ir, kas par priekiem - legāls un kurijams un dolbī, vai nu tak jāpamēģina. Tad vēl nebija tik daudz informācijas, kā tagad, neviens nezināja kas īsti no viņa būs. Tā nu izdomājām nopirkt gramu un iet ietestēt, varbūt visi sapņi piepildīsies, nē nu sapņi nepiepildijās to es varu garantēt, paši ļaunākie murgi gan, to es tiešām varu apzvērēt. Izmaucām to vienu gramu trijatā uzreiz, iepriekš bijām dzēruši aliņu, tas varbūt pastiprināja to efektu. Tātad vilkām viņu pie kāpņutelpas, kamēr vilkām viss bija labi, ejot iekšā poģītī, kāpot pa kāpnēm jau sajutu dīvainu sajūtu, tā kā sākas nemiers, kā sirds pārsitās, nu ko domāju tūlīt pāries un viss būs labi. Protams, ka tā nenotika, katru sekundi palika sliktāk un sliktāk, sirds sāka sisties 5x ātrāk, viss sāka tā kā lekt sejā, tākā pietuvināties, sākās paniskas bailes, bailes no miršanas, bailes no visa. Paskatoties, kas notiek ar čomiem, viens jau bija atlūzis, bet otrs arī bija tik pat nemierīgs, kā es. Es tam, kas neguļ saku - sūdi ir, laikam mirstu, laikam ātrie jāsauc, viņš neko īsti neatbild, bet pats pārbijies sēž. Pēkšņi es pārstāju domāt par ātrajiem, sākās paranoja, ka ja atbrauks ātrie, tad arī policija un būs baigie mēsli, nu nezinu no kurienes tās domas sākas, tāpēc es izdomāju sēdēt un klusēt. Katra sekunde, ko es tur nosēdēju bija lielākās mokas, ko es jebkad biju pieredzējis, nesaprašanā vai sirds patiešām sitās, vai gļuki, vai miršu, vai paralizēs, tādas domas tikai galvā. Laiks neiet uz priekšu, tas viss murgs gāja 4 stundas, kas manā uztverē bija kādas 12 stundas, tiešām likās, ka sēžu tur dienu un lēnām mirstu. Beigās mistiski aizmigu, no rīta pieceļoties atceroties par vakardienu šermuļi gāja pār kauliem, bet tas ka gļuki no legalkas uz to brīdi bija garām ar neko nebeidzās, ar TO viss tikai sākās.

Nākošajā dienā pēc pīpēšanas, likās viss tāds dīvains, es īsti to nevarēju paskaidrot, takā pazūd realitāte, takā nesaproti kur tu esi, viss likās nepareizs un dīvains, vienīgais, kas man uz to brīdi palīdzēja bija alkohols, es dzēru biežāk kā jebkad, jo tikai tad es atkal jutos, kā iepriekš, kad viss bija normāli (Ļoti,ļoti liela kļūda no manas puses). Tā nu es nodzīvoju 1-2 nedēļas, parādijās tusiņš ar pirti, nu ko - kā tad var atteikt, būtu labāk atteicis. Nākošajā rīta pēc pirts braucot mājās, jau likās viss nepareizi, domāju parastas pohas pāries. Piesēdos pie kompja, pēc 1h sākās tas, ko es nebiju gaidījis - VISAS TĀS PAŠAS SAJŪTAS, ko es jutu tad, kad biju kurijis legalku, es nesapratu kā tas var būt, nebiju skāries klāt tam mēslam, kopš tās reizes, kad bija tik slikti, jau nedēļa + bija pagājusi. Šoreiz es sapratu, ka tie nav gļuki, sirds tiešām sitās 5x ātrāk, panika, nokritu uz zemes un bļāvu pēc palīdzības, atskrēja vecāki, pirmais ko izdarija bija izmērija spiedienu, tas bija pāri 200 ( ja kāds nezin tad normāls ir 120 ), tātad viss ko es jutu, tiešām notika, tur nebija ne daļiņas no ģļuka. Izsauca ātro palīdzību, viņi atbrauca pēc kādām minūtēm 10, uzreiz izmērija asins spiedienu un ielaida man vēnā kaut kādas tur zāles, kas zemina spiedienu, palika labāk un aizmigu [Ātrā palīdzība teica, ka ja būtu atbraukuši 5-10 minūtes vēlāk, iespējams man būtu pārsprādzis kāds asinsvads galvā, sekojoši - insults, paralīze]. No rīta piecēlos un domāju, nu viss bija sakrājies organismā un tā lēkme bija no tā, viss tagad būs garām un atkal viss būs kā agrāk, bet nekā. Pieceļos no gultas, pirmais ko jūtu sirds sitas, panika, realitāte zūd un tad es sapratu - nu vairs nav nekādi joki, laikam esmu saņēmis ko pelnījis. Reāli es mēnesi nevarēju bez bailēm piecelties no gultas, kā pieceļos - liekas mirstu, tūlīt lēkme, negribējās vairs dzīvot, jo tā nu noteikti nebija dzīvošana.

Es nezināju ko darīt, mamma ieteica iet pie psihologa, lai arī kā negribētos iet pie tāda tipa ārstiem, nekas cits neatlika, cerēju jau uz to labāko. Aizgāju pie ārstes, viņa man nevarēja nekā palīdzēt, jo runāšana nelīdzēja, jo viss kas notika ar mani nebija izskaidrojams, visu laiku liekas ka neesmu tas, kas esmu, ka skatos uz sevi no malas, ka grūti elpot, ka galva reibst, ka sirds sitas, ka ģībonis nāk, katru sekundi likās, ka sāksies jauna lēkme, reāli nekas nebija labi, tāpēc es prasīju lai dod zāles, viņa mani pierakstīja pie cita ārsta, kas izraksta zāles. Labi, aizgāju pie viņa, tiešām izrakstīja zāles, kas palīdzēja, mazliet, bet palīdzēja. Izrādijās, ka man ir veģetatīvā distonija, kas var teikt nav ārstējama, ir tikai iespēja viņu samazināt, pierast, bet par šo arī mazliet vēlāk. Beidzot es varēju iziet uz ielas, kā arī beidzot aizbraucu uz skolu. Skolā pārāk laipni mani nesagaidīja, jo tur nebiju rādijies mēnesi, uzreiz uzlika sēdi, sēde bija traka, dēļ tās distonijas uztraukums bija 3x lielāks nekā vajadzētu, jo sēdes jau iepriekš man bija daudzas un zināju, kas tur notiek. Labi, ka visi skolotāji bija saprotoši - izstāstiju savu situāciju, mani neizmeta ārā.

Runājot par alkohola lietošanu - dzert vairs nedzēru, dzēru tikai zāles, katru dienu zāles, no rīta un vakarā, savos 18 gados jau biju tik ļoti daudz ko sačakarējis. Katru dienu braucu uz skolu, kā kāpu autobusā likās, ka ģībstu, kā biju skolā pazūd realitāte, sitās sirds, viss slikti. Galvenais neviens mani nesaprata, es saku citiem, kas ar mani notiek, citi smejas un saka, ko tu izdomā, tas viss tev ir galvā. Vienīgie, kas mani saprata ir vecāki, paldies viņiem par to. Runājot tālāk par mācībām, skolotāja redzot, ka vairs nedzeru palīdzēja vēl vairāk, tā es mēnesī izlaboju 13 nesekmīgas atzīmes un pabeidzu skolu, mokoties, bet tas sanāca. Bija pagājuši kādi 5 mēneši, tā distonija vēl turējās, es pat esmu aizmirsis kā tas ir normāli justies, ka ir skaidra galva, ka iedzerot pusi kafijas krūzīti nesitās sirds utt.

Tad pēc kāda gada bija Jāņi, gadu biju nedzēris, distonija bija samazināta, bet kā jau teicu iepriekš no viņas tikt vaļā nevar, nu vismaz cik es zinu. Es izdarīju vēl vienustulbu kļūdu - gribēju iedzert atkal aliņu, Jāņi tak. Okej nosvinēju kā nākas, no rīta atkal maksimāli sliktas sajūtas, atkal sirds, liekas ka būs lēkme, pārcietu to visu guļot visu dienu. Un agri vai vēlu atkal aizgāja dzeršana, spēlēšanās ar distoniju, jo es tikai dzerot jutos tā, kā agrāk jutos normāli, ka nav jāuztraucas par to, ka var sākties lēkme vai sirds sprāgs ārā pa muti, bet pohas palika trakākas un trakākas. Parasti cilvēki dzer, lai būtu "laba" sajūta, es dzēru, lai justos normāli, kā cilvēks. Tā es mocijos līdz 21 gadam, es gāju pie narkologiem, nekas nepalīdzēja, jo bija vēl sākusies depresija (kā var nesākties ja ir distonija) un es to "glābu" izmantojot alkoholu, kas ir pats stulbākais ko vispār var darīt.

2012. gada novembrī es braucot mājas no kārtēja dzerstiņa sapratu, ka man viss tas ir noriebies, tā nav dzīvošana, tā ir izdzīvošana, es nolēmu iekodēties, lai pieliktu punktu šim visam murgam UN tas bija pats labākais, ko es savā ne pārāk gaišajā dzīvē esmu izdarījis. Pirmie mēneši bija traki, atkal cīnijos ar distoniju, cīnijos ar alkohola atkarību, bet to visu uzvarēju. Tagad jau ir pagājis vairāk par gadu, kopš pēdējās paceltās glāzītes un es ar to tiešām lepojos, distonija tagad arī ir uz pašu minimālāko, šoreiz esmu gandrīz viņu iznīcinājis, nevis viņa mani! Domas par dzeršanu ir izgaisušas, tas nekad nebūs glābiņš, lai arī uz to brīdi liekas, ka tas ir, nākošajā rītā viss nāks dubultā atpakaļ.

Tā kā mīļie cilvēki, es pat varu teikt iespējams es tiku viegli cauri, jo cik ir redzēts, ka ir komas, nāve no viņas. Man tā bija vairāk kā mācība, es nezinu, kas būtu, ja es nebūtu toreiz viņu ievilcis, dzīve var būt tagad būtu savādāka, bet nu dzīvoju kā varu, cenšos kontrolēt visu, jo jā jau pagājuši 5 gadi, bet sekas no legalkas vēl ir palikušas, tā teikt līdz kāzām nesadzīs. Visu mūžu jāvelk līdzi tas, ka kādreiz būs "neskaidra galva", "sirds sitīsies", iespējams var atkal parādīties despersonalizācija un tas viss dēļ tā, ka gribējās pamēģināt kāda sajūta būs. Noteikti apdomājieties pirms mēģinat legalku, noteikti apdomājaties vai tiešām dzert ir tik patīkami, kā liekas. Prieku nevajag meklēt alkoholā, spaisos - žēl, ka es to tik vēlu sapratu, ceru, ka Jūs būsiet par to visu gudrāki. Paldies, ja izlasīji.