Mīti kuri ir apgāzti ar faktiem.
Iesīkstējušie mīti67
2020
9
No Empire State Building nomesta monēta var nogalināt.
Šķiet taču loģiki - jo lielāks ir augstums, no kura tiek mests priekšmets, jo ātrāk tas krīt. Tomēr šo mītu apgāž gaisa pretestība taču. .Kad 1931. gadā pabeidza Empire State Building celtiecību Ņujorkā, tadās populārs mīts - ja cilvēks augšējā stāvā 381 metra augstumā pārmestu pār malu monētu, kritienā līdz zemei tā sasniegtu no pistoles stobra izšautas lodes ātrumu un varētu nogalināt nejaušu garāmgājēju. Tomēr ņujorkiešiem talkā nāk vienkārši fizikas likumi. Monēta ir apaļa un plakana, un tās formas dēļ gaisa pretestība visai drīz izlīdzinās ar gravitācijas spēku. Jau pēc 15 metriem tā sasniedz maksimālo ātrumu 40 km/h, un kopš šā brīža monētas krieinā ātrums vairs nepalielinās. Šādā ātrumā kritoša monēta trāpot var mazliet ieksrambāt ādu. Precīzu ātrumu gan ir grūti aprēķināt, jo tas ir atkarīgs no laika apstākļiem un monētas rotācijas gaisā. Pēc dažu pētnieku aplesēm, monēta varētu sasniegt par 100km/h lielu ātrumu, un tā vienalga nespētu nodarīt kaitējumu. Jāpiebilst ka pistoles lodes izšauj ar ātrumu 1000km/h. Mītu par monētu praksē ir izmēģinājuši vairāki, arī fiziķis Lūiss Blūmfilds no Virdžīnijas universitātes. Viņš palaida monētas vēja tunelī, pacēla gaisā ar hēlija baloniem, lai atdarinātu krieinu no debesskrāpja, un ļāvam tam uzkrist uz pieres. Monētu trieciens nebija sāpīgs. Televīzijas "Discovery" kanāla raidijumā "Mythbusters" vadītaji šo mītu pārbaudija 2003. gadā Viņu nomesto monētu ātrums bija vairāk nēkā 100 km/h, un tika secināts ka tās var traumēr cilvēku tikai tad ja trāpa acī. Gaisa molekulas pastāvīgi saduras ar krītošu monētu, savukārt ar smailu, tievu priekšmetu šī mijiedarība ir mazāka. Pildspalva var sasniegt vairāk nēkā 300 km/h lielu ātrumu, un savu enerģiju tā atbrīvo ļoti sīkā punktā ar ko pietiek, lai pārdurtu galvaskausu..
Mēs izmantojam tikai 10 procentu smadzeņu jaudas
Šā teksta lasīšanai vajadzīgs vairāk nekā desmit procentu smadzeņu jaudas. Ja tikai piecelies kājās un ielej tasi kafijas, motorikas un sensorie centri, kā arī bazālie kodoli smadzeņu paura, pakauša un pieres daivā sarosās. Jebkuri skenējumi rāda, ka gandrīz visas smadzenes konstanti ir vairāk vai mazāk aktīvas pat miegā un tas arī izskaidro kāpec ap 20 procentu organisma enerģijas un skābekļa tiek tērēti šim 1,5 kg smagajam tauku pikucim. Mīta izcelsme nav zināmu taču 10 procenti ir minēti amerikāņu rakstnieka Deila Kārnegī 1936. gadā iznākušās grāmatas „Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” priekšvārdā. Tur rakstīts, ka Hārvarda universitātes profesors Viljams Džeimss mēdzis teikt – cilvēks vidēji izmanto 10 procentus savu prāta, tāpēc smadzenes jātrenē.
Astronautiem paveras skats uz visgarāko būvi uz Zemes
Vairāk nekā 2200 gadu senais Ķīnas mūris ir iespaidīgs, bet to nevar redzēt no kosmosa un no Mēness – nepavisam ne. Tādā gadījumā būtu nepieciešama superredze.
Kad Ķīnas pirmais astronauts Jans Livei 2003. gadā pavēstija, ka no kosmosa nespēj saskatīt 6350 kilometru garo Lielo Ķīnas mūri, vilšanās bija liela. Mīts par šā objektu redzamību no lielā attāluma pastāv kopš 18. gadsimta un tiek pārstāstīts pat skolas mācību grāmatās. Ja ķīnieši būtu nokrāsojuši mūri zilu vai sārtu, tā klātbūtni varētu nojaust. Taču izbālējušie, dažviet ar augiem apaugušie ķieģeli ir pārāk labi maskēti. Teorētiski gan pastāv iespēja, ka no zemes orbītas, apmēram 160 km virs Zemes, varētu saskatīt Lielo Ķīnas mūri, ja uz tā atrastos sniegs , kas izgaismotu šo būvi. Tomēr patiesībā arī no šāda augstuma labāk saskatāmi ir vientuļi tuksneša ceļi un lielpilsētas. Daži arī apgalvo ka mūris ir saskatāms pat no Mēness. Tomēr to nepieļautu mūsu acs izšķirtspēja. Acs no 20 centimetru attāluma var atšķirt punktus, kas atrodas 0,06 milimetru atstatumā cits no cita. Tā kā mūris ir apmēram septiņus metrus plats un attālums līdz Mēnesim ir ap 380 000 km, astronautiem, lai saskatītu mūri, būtu vajadzīga superredze – 17 reižu labāka, nekā normāla cilvēka redze. To varētu salīdzināt ar mūsu spēju saskatīt matiņu, kura diametrs ir 0,1 mm, no sešu metru attāluma.
Kosmosā nav gravitācijas spēka
Fotogrāfijas, kurās astronauti redzami miegā nekustīgi karājamies gaisā vai brīvajā lidojumā vingrojam, radījušas mītu, ka kosmosā neeksistē gravitācijas spēks. Izteikumu „gravitācijas spēka neesamībai” astronauti un fiziķi regulāri izmanto pat pedagoģisku apsvērumu dēļ. Piemēram Glenna izmēģinājumu centru NASA sauc ar Nulles gravitācijas spēku izpētes centru. Patiesībā gravitācijas spēks, kas ir pievilkšanās spēks, eksistē it visur. Saule pievelk visas planētas, Mēness pievelk Zemi, pat ābolam ir gravitācijas spēks, un tas vāji pievelk apkārtējos priekšmetus. Ja astronauts aicēlo prom no tāda ar lielu masu apveltīta objekta kā Zeme, gravitācijas spēks samazinās, bet nekad nepazūd pilnībā. Astronauts lidinās gaisā tāpec, ka viņš atrodas brīva kritienā virzienā uz Zemi, kurš piešķir viņam bezsvara stāvokli. Arī kosmosa kuģi pastāvīgi ir brīvajā kritienā virzienā uz Zemi. Tie tikai atrodas pietiekami tālu un lido ar tādu ātrumu, lai nekad nesadurtos ar mūsu planētu. Piemēram, Starptautiskā kosmosa stacija (SKS) pārvietojās ar ātrumu 27 7000 km/h, un tas ļauj palikt gaisā. Vienkārši runājot, SKS krīt pa orbītu, kas apliec Zemi. Astronauti stacijas iekšienē lidinās tāpēc ka viņi krīt ar tādu pašu ātrumu kā kosmosa stacija, taču nepārvietojas attiecībā pret staciju , tāpēc nenokrīt uz grīdas. Tas, ka šis „kritiens” šķiet kā gravitācijas spēka neesamība, ir saistīts ar brīvas krišanas paātrinājumu. Zeme (jūras līmenī) pievelk mūsu ķermeni ar spēku, kas ir 9,8 ņūtoni uz 1kg masas. Brīvajā kritienā objekts netiek pievilks ne pie vienas virsmas, un kosmosa kuģī nav arī gaisa pretestības. Tāpec astronauts nejūt savu svaru. Ikviens var just bezsvara stāvokli sekundes simtdaļas garumā, kaut vai nolecot no krēsla. Tomēr šā iemesla dēļ gravitācijas spēks nepārstāj pastāvēt.
Cilvēks vakumā uzsprāgst
Vakumā nonācis cilvēks pieblīdis tāpec, ka bez atmosfēras spiediena iedarbības sāks izplesties plaušās esošais gaiss un mīkstajos audos esošais ūdens sāks pārvērsties par tvaikiem. Pēc dažām sekundēm cilvēks zaudēs samaņu un pēc dažām minūtem nomirs, taču ķermenis neuzsprāgs. Tas skaidrojams tādejādi ka ķermenis nav noslēgts "trauks". Pie zemes virsmas ķermenis ir pakļauts vienu atmosfēru lielam spiedienam jeb viena kilogramam uz katru ādas kvadrātcenitmetru. Salīdzinājumā ar kosmoā esošo spiedienu 0kg/cm2 atšķirībā nav pārāk liela, un šīs pārmaiņas atbilst spiedienam 10 metru dzilumā zem ūdens. Runājot par spiedienu, ūdensslīdējs atrodas bistamākā situācijā nekā astronauts. Jūrā spiediens pieaug par vienu atmosfēru ik pēc 10 metriem. Simt metru dziļumā spiediens jau ir sasniedzis 11 atmosfēras. Tāpēc ūdenslīdejam var uzsprāgt plaušas, ja ceļoties augšup , viņš aiztur elpu. Pēkšņā pārmaiņa no 11 atmosfērām uz 1 atmosfēru noslogo ķermeņa audus daudz vairāk nēkā pārejo no 1 uz 0.
Pieaugušajiem jāguļ 8 stundas diennaktī
Lai atpūstos, daļai pieaugušo nepieciešams 8 stundas ilgs miegs, citiem pietiek ar 6 stundām, citiem - 10 stundām. Vajadzība pēc miega ir individuāla, un nav nekādu zinātisku pierādijumu , ka pieaugušajiem miegā japavada tieši astoņas stundas. Vairāki ārsti pat uzskata, ka gulēšanai atvēlēto laiku vajadzētu sadalīt daļās. Nepārtraukts miegs, iespējams, izraisa baiļu sindromu,depresiju, miega problēmas, alkoholismu un narkomāniju. 18. gs. esot bijis ierasts dažas stundas naktī pavadīt nomodā, lai pārdomātu piedzīvoto un sapņus..
