Planētas evakuēšana63

Jau pietuvojoties ārējai Saules sistēmai, neitrona zvaigznes spēcīgais gravitācijas lauks varētu iztraucētu asteroīdu un citu tuvumā esošo ķermeņu orbītas. Ļoti iespējams, ka šis izsvaidītais materiāls atceļotu pie mums, kā postošs meteoru lietus. Pirmais, ko darītu zinātnieki, būtu situācijas izvērtēšana – šī svešķermeņa izpēte, vai neitronu zvaigzne tiešām dodas mūsu virzienā, visticamākie scenāriji un to sekas. Problēma ir tāda, ka mums šobrīd vēl pat nav tehnoloģiju, kas varētu novirzīt asteroīdus no nelabvēlīga kursa, nemaz nerunāsim par neitronu zvaigzni. Tas nozīmē, ka vienīgais glābiņš būtu pazust no kosmiskā monstra ceļa. Šajā gadījumā no Saules sistēmas. Tikai kā to izdarīt un vai tas vispār tuvākajā laikā būtu iespējams? Pieņemsim, ka līdz sadursmei ar neitronu zvaigzni ir tikai 75~ gadi, no šī brīža. Ar smagām sekām būs jāsaskaras jau krietni agrāk. Visticamāk, ka nē, bet mēģināts nav zaudēts. 

Tātad zinātnieki ir apstiprinājuši, ka mūs sagaida apokaliptiska katastrofa. Kāda būtu publikas reakcija? Visticamāk, ka iestātos masveida panika, vai ne? Nē, ne pašā sākumā. Vairums cilvēku pēc dabas ir ļoti skeptiski un netic tam, ko paši neredz. Kāds padomās, ka Spīlbergs taisa jaunu filmu. Konspirācijas teorijas, joki par Brūsu Villisu un tādā garā.

Tomēr agrāk vai vēlāk, kad vairāki zinātnieki jau būs paciemojušies pa sarunu šoviem, cilvēkiem nekas cits neatliktu, kā pieņemt to visu kā neizbēgamu faktu. Lai arī cik ļoti viņi to negribētu. Un nostādīti tik dramatiska fakta priekšā, daļa cilvēku vienkārši padotos, citi censtos turēties kopā. Mūsu dabā ir atjēgties tikai tad, kad elle tikpat kā klauvē pie mūsu durvīm. Smieklīgi, bet nāvē ir ļoti motivējoša. Tas neapšaubāmi piespiestu cilvēkus vismaz mēģināt kaut ko darīt.

Kamēr ticīgie meklētu glābiņu pie dieva (pazemīgi atvainojos, ka ar mazo burtu) citi sāktu gudrot uz kurieni mēs varētu doties. Ir vajadzīgā jauna mājvieta, kā ne kā. Apmesties uz Marsa vai kāda no Jupitera pavadoņiem nesanāks. Uz doto momentu ignorēsim to, ka mums priekš tā nemaz nav resursu un attiecīgo tehnoloģiju, pie tā gan drīzumā pievērsīsimies. Šādā scenārijā nekur nebūtu droši, ir jāpamet Saules sistēma un jāmeklē jauna.

Evakuēt septiņus miljardus, atrast jaunas mājvietas, kur cilvēce varētu izdzīvot kā rase, izklausās pēc zinātniskās fantāzijas. Tam vajadzētu neiedomājami daudz resursu un darbaspēka. Tomēr, kad esi saskāries aci pret aci ar nāvi, tas tiešām varētu būt viens konkrēts mērķis, pēc kā izmisīgi tiekties. 

Visā mūsu civilizācijas vēsturē, kosmosā ir bijuši tikai aptuveni 600 cilvēku. Un mēs tagad te runājam par visu planētu 75 gadu īsā laika periodā. Ak, šausmas. Turklāt mums būtu jāpārvar vismaz 6, 7 gaismas gadu liels attālums, lai vispār cerētu uz daudzmaz labvēlīgu mājvietu. Tas ir apmēram 40 triljoni jūdzes. Ar pašreizējiem transporta līdzekļiem, jeb ķīmiskajām raķetēm, tas vienkārši nav iespējams. Lai paglābtu vismaz daļu no mūsu civilizācijas, būtu nepieciešams uzbūvēt milzīgu kosmosa kuģi un izgatavot jauna veida dzinēju, kas to darbinātu. Tas arī ir pirmais solis.

Ķīmiskās raķetes atkrīt. Plazmas raķete ir daudz jaudīgāka, bet šeit būtu nopietnas problēmas ar degvielu. Pašsaprotami, ka tās nepietiktu, nebūtu arī kur to glabāt. Ir nepieciešamas efektīvākas alternatīvas.

Saules buras izmanto saules vēja spiedienu, lai iegūtu paātrinājumu. Gluži kā kuģi virzās pa ūdeni ar vēja palīdzību, tikai šeit tiek izmantots elektriskais lauks, kas atstaro saules vēja protonus. Ja šīs buras ir pietiekami lielas un vieglas, ar tām iespējams sasniegt ļoti lielus ātrumus. Tas ir ļoti smuki un jauki, bet ko darīt, kad būsim aizceļojuši pārāk tālu no saules? Tikai loģiski, ka šis efekts kļūs ar vien vājāks. Tas nozīmē, ka nepieciešamo ātrumu sasniegt nebūs iespējams. 

Ja jums vēl garlaicīgi, varam pievienot sarakstam antimatēriju. To varētu iedomāties kā matērijas spoguļattēlu. Antimatērijas daļiņām (antidaļiņas) ir vienāda masa ar matērijas daļiņām, piemēram, protoniem un elektroniem, bet tiem ir atšķirīgs lādiņš. Interesanti ir tas, ka elementārdaļiņu un antidaļiņu savstarpējas iedarbošanās rezultātā tiek izdalīta milzīga enerģija. Šis process saucās anihilācija. Izmantot šo procesu dzinēja darbināšanai noteikti ir katra inženiera sapnis, tā būtu ideāla degviela. Tikai nevienam nav ne jausmas kā to izdarīt. Nemaz nerunājot par to, ka šobrīd antimatēriju ir iespējams iegūt pavisam niecīgos daudzumos. Tā tiek uzskatīta par visdārgāko substanci uz zemes. Arī par visbīstamāko. Pagaidām tīrākā fantāzija.

Ironiski, bet šķietami viscerīgākā metode ir jau 60 gadus veca. Projekts ar nosaukumu Orion bija ideja par kosmosa kuģi, ko darbinātu atombumbu eksplozijas. To dēvēja par kodola pulsa dzinējspēku. Poļu matemātiķis Staņislavs Ulams bija pirmais, kam ienāca prātā šī ideja, bet Orion projektu izstrādāja angļu fiziķis Frīmens Daisons.

Kā tad tas strādā? Izskaidrošu to visu pavisam vienkāršā valodā. No kuģa pakaļgala tiek izsviestas bumbas. Trieciens, ko rada eksplozijas, liek kustēties kuģim uz priekšu. Pēc tam izsviežam vēl, vēl un vēl. Šādu sistemātisku sprādzienu rezultātā kuģis varētu sasniegt ļoti lielu ātrumu. Šeit pavisam noteikti būtu nepieciešamas amortizēšanas sistēmas, bet kopumā ideja nav slikta. Stājoties spēkā vispārējam līgumam par kodolizmēģinājumu aizliegšanu, šim projektam pienāca gals, taču šādā situācijā, kodolkarš ir mazākais par ko būtu jāuztraucas. Iespējams, ka šoreiz tie spētu glābt cilvēkus no pilnīgas iznīcības. Ja aiz šāda kuģa ik pēc 3 sekundēm detonētu bumbu desmit dienas no vietas, kuģis spētu sasniegt ievērojamu daļu no gaismas ātruma. Varbūt pat līdz 7%. Teorētiski Orion projektu varētu atsākt no sešdesmitajiem gadiem

Lai vispār rastos cerība ko tādu uzmeistarot, būtu nepieciešama tehnoloģiskā un zinātniskā ekspertīze no visas pasaules. Ārprātīgi lielie resursi, pasaules ekonomiskām būs jāizmirst par jēdzienu nauda. Visai pasaulei būtu jāapvienojas un jāstrādā viena mērķa labad - tas varētu būt vēl lielāks izaicinājums. 

Dzinējspēks gan nav vienīgā problēma. Nākamais nopietnais šķērslis ir iegūt mākslīgo gravitāciju. Bezsvara stāvoklis cilvēkam nav no tiem labvēlīgākajiem. Uzturies tajā pārāk ilgi un tavi kauli zaudēs blīvumu. Tas ir arī ļoti ātrs veids kā tikt pie nierakmeņiem. Tavi muskuļi sāks atrofēties. Tad vēl ir kosmosa adaptācijas sindroms, pie tā gan iespējams adaptēties. Kosmonauti, atgriežoties no ilgākām kosmosa misijām, ir tik vāji, ka viņi pat nespēj nostāvēt kājās. Un pat garākās kosmosa misijas ir relatīvi īss laiks. Uz mūsu brīnumkuģa nāksies pavadīt daudz ilgāk. Visbeidzot cilvēku reproduktīvā sistēma. Arī tā ir atkarīga no gravitācijas. Maz ticams, ka bezsvara stāvoklī vispār būtu iespējams radīt bērnus. Pat ja varētu, bērna kauli līdz galam neattīstītos un viņi ātri vien nomirtu. Bez mākslīgās gravitācijas vienkārši neiztikt.

Par laimi, simulēt gravitācijas efektus ir samērā vienkārši. Šajā gadījumā visefektīvākais šķietami būtu rotācija. Uzbūvējam rotējošu kuģa korpusu un iegūstam mākslīgo gravitāciju ar centrbēdzes spēka palīdzību. Teorētiski tam vajadzētu strādāt. Un ar šādu pseudogravitacionālu efektu mums pilnībā pietiktu, lai izvairītos no šķēršļiem, kas rodas bezsvara stāvoklī. Šo konceptu sauc par O’Neilla cilindru. To izstrādāja amerikāņu fiziķis Gerards K. O’Neills. Gerards par to ir uzrakstījis arī grāmatu ''The High Frontier: Human Colonies in Space.''

Arī gaisma ir ļoti svarīga. Dzīvie organismi, tai skaitā augi, ir atkarīgi no nakts un dienas cikla. Lai kuģa iekšpusē izveidotu ekosistēmu, ir jāizveido biotopi. Nakts un dienas ciklu varētu imitēt ar mākslīgā apgaismojuma palīdzību.

Un protams resursi - gaiss, ūdens, pārtika. Pirmie divi ir vienkārši. Turklāt skābekli var iegūt no ūdens ar elektrolīzes palīdzību. Bet kā pabarot visus cilvēkus? Ar līdzi paņemto nepietiktu, šie krājumi ar laiku izbeigsies. Pārtiku nāksies audzēt uz kuģa, taču jāņem vērā, ka augi ir jāapstrādā, lai tie būtu rezistenti pret radiāciju. Neaizmirsīsim arī par baktērijām. Vidēji sešas mārciņas no pieauguša cilvēka svara aizņem mikroorganismi. Bez šīm baktērijām mēs nemaz nebūtu spējīgi sagremot barību.