Atceros sevi piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gadu vecumā, kad atjaunojis kredītiņu Okartei, ar trīcošām rokām klabināju tās sievietes numuru, kas televīzijas reklāmā solīja mani paverdzināt un pa pastu atsūtīt biksītes. Tas brīdis, kad gaidi savienojumu ilga vairākus gaismas gadus un katrs pīkstiens klausulē bija kā pēc mīlas izslāpušā sauciens vientulības tuksnesī. Un tad tas notika. Viņa pacēla. Kā Challenger pacelšanās brīdī sarībināja zemi, tā ietrīsējās mana sirds.. ...un arī kā Challenger tā tikpat ātri pamira... Tūkstošiem izsmēķētu cigarešu un litriem izdzertu degvīnu balsī mani uzrunāja mana sapņu sieviete: "Ndaa!". Es noliku klausuli. Man trīcēja rokas un pārņēma auksti drebuļi. Sekundes laikā biju zaudējis nevainību. Ausī. Sekundes laikā es biju kļuvis par vīrieti, jo bija sabrucis mans naivi celtais kāršu namiņš, kurā vairākus gadus biju savā sapņu pasaulē dzīvojis kopā ar sievieti taipus ekrānam, kura man lūgtin lūdzās viņai piezvanīt...
Šis stāsts nav par viņu, lai gan labprāt, pēc padsmit gadiem dzīvošanas neziņā, uzklausītu arī to. Fotogrāfs Fils Toledano ir izveidojis atklātu sarunu ar izpriecu telefona darbiniekiem un atklājis viņu darba ēnas puses.