Cik bieži tev ir nācies teikt :’’Tas Jānis gan lepns palicis, pat sveicināties ar mani negribēja, pārgāja uz otras ielas pusi’’ ’’Tā Ilze gan kaut kāda jocīga ,ne viņa runā ar kādu, ne viņa kur iet. Kaut ko pasaka kompānija, uzreiz sarkst. Jocīga kaut kāda’’’ Ā, tai galvā nez kas sakāpis, ar degunu mākoņos brauc’’.
Mēs nesaprotam to, ka īstenībā daudzi no šiem cilvēkiem cieš no neiedomājam iekšējam bailēm. No patstāvīgas iekšējas cīņas ar tām.
Kas tā ir kas liek tev šķēršļus tavas ikdienas gaitās? Kas pārtop par tavu dzīves pavadoni ,liekot tev justies patstāvīgās bailes uz ielas, bailes autobusā, bailes no lieliem pūļiem, bailes skolā pie tāfeles?
Šīs bailes piemīt cilvēkiem , kas cieš no Sociofobijas.
Ieraugot lielu cilvēku kompāniju, šiem cilvēkiem iestājās sastingums domās ‘’labāk ne ar vienu neielaisties’’. Iespējamais kontakts ar viņiem sit pa smadzenēm kā elektriskā strāva pa smadzenēm, liekot pāriet uz pretējo ielas pusi. Ja nu viņam tomēr ir jāpaiet viņiem garām, tad tiek uzlikta nepieejamības un nicinājuma maska. Tā viņiem ir vieglāk izbēgt no iespējamā kontakta. Viņš pat var nobiedēt citus, cerot, ka viņi neiedomāsies, ka tādā veidā viņš tikai mēģina noslēpt pats savas bailes, bet uzbrukums palīdz viņam justies drošībā.
Tauta ir paruna : ‘’Bailēm lielas acis’’. Un šī ir tiešām spēcīga paruna. It īpaši priekš tiem cilvēku psiho tipiem , kuriem ir spilgta iztēle, tēlains domāšanas veids. Patīk dzīvot fantāziju pasaulē. Tieši viņi ir spējīgi raudāt līdz nesamaņai izjūtot līdzjūtību pret kādu , kuram ir slikti un sāpīgi. Raudāt no tā, ka nespēj palīdzēt cita ciešanām. Tikai viņu acis spēj izstarot siltumu, labestību un līdzjūtību citu sāpei.
Bieži šī raudāšana ir arī sevis pēc, kad paliek žēl sevis, izjūtot līdzjūtību pašam pret sevi. Dzīvojot patstāvīgā ‘’ziepju operas’ ’stāvoklī un nepārtrauktās ķibelēs. Šiem cilvēkiem acis ir nepārtraukti asarainā vietā, vairāk priekš sevis, nevis citu dēļ.
Šis acis lieliski atšķir miljoniem krāsu nokrāsu, ēnojumus. Daba viņiem ir devusi tādu īpašību kā augstu emocionalitāti, jūtīgumu .Ar spēju piepildīt sevi ar visādām krāsainām emocijām. Tieši viņi ir tie, kas labi izprot mākslu un spēj arī to radīt, tādā veidā piepildot savu izsmalcināto gaumi. Par viņiem bieži saka, ka viņiem ir ‘’gudras acis’’, viņi redz cauri, jūt otra cilvēka emocionālo stāvokli. Ja viņi ir realizējuši sevi, tad kļūst par labiem dvēseles terapeitiem.
Daudzi no viņiem ir spējīgi iemīlēties no pirmajām skolas dienām. Un pēc tam ‘’līdz nāvei pārdzīvot’’ šo mīlestību bez atbildes, sakot, ka mīl tā, ka ‘’nav bailes pat nomirt’’.
Meitenes sapņo par mīlestību jau no bērnības. Viņi mīl visus uzreiz, vēlās piepildīt ar savu mīlestību visu pasauli. Bet šī spēja mīlēt nav viņiem dota no dzimšanas, tā spēj attīstīties tikai pie noteiktiem apstākļiem.
Problēma jau var sākties no skolas vecuma.
Cilvēkam, kas cieš no sociofobijas, ir drausmīgas bailes , kad viņam ir jāpastāsta kaut kas par sevi. Koncentrētā uzmanība uz viņu ‘’apdedzina’’ viņu un liek sadegt no kauna(sarkt).Pie lūguma piecelties un pastāstīt par saviem plāniem vai vienkārši par to kā viņš pavadījis skolas brīvdienas, burtiski apēd viņu no iekšpuses. Viņš sarkst, sirds lec no krūtīm ārā, auksti sviedri pārņem visu viņa ķermeni, un tas paliek redzams visiem klasesbiedriem. Vismaz viņam tā liekas, ka visi redz kā viņš jūtās. Tajā momentā viņš saprot, ka ir bezspēcīgs, lai kontrolētu savas bailes.
Mūsu prāts vienmēr izdomā visādus attaisnojumus un iemeslus savām bailēm. Ar laiku tāds cilvēks sāk baidīties arvien vairāk un vairāk. Pieaug ne tikai pašas bailes, bet pats laiks, kad atrodas bailēs.
Šī patstāvīgā baiļu sajūta var sākties no skolasbiedru apsaukāšanas vai sāpīgas kritikas, kas tiek adresēta šim emocionāli jūtīgajam bērnam. Piemēram, viņam tiek uzkārta kāda iesauka, no kā viņš kautrējās. ’’Labie’ ’skolasbiedri neaizmirst ik pa laikam viņam to atgādināt. Līdz beigās bērns pats sāk ticēt, ka to, ko par viņu saka skolasbiedri tā arī ir.
Šī psiho tipa cilvēki taisa no mušas ziloni, paši sevi emocionāli uzkurina, sašūpina savas bailes. Bailes- tā ir pati spēcīgākā emocija, kas nāk līdzi no bērnības, mēs fiksējamies uz šīm sajūtām ar patstāvīgu mēģinājumu izbēgt no tām. Tieši bailes no nāves ir šī stāvokļa sakne. Šis bailes ir daudz augstākas nekā instinktīvais pašsaglabāšanās mehānisms, kas mums visiem ir.Vēl no skolas sola mēs atceramies, ka bailes- tas ir aizsardzības mehānisms , lai izglābtu savu dzīvi. Mēs redzam tīģeri, vilku, lāci un cilvēku ar nazi, vai jebkuru citu draudu savai dzīvībai: un ķermenis reaģē, savācot visus spēkus lai izglābtos. Tā ir dabīga reakcija. Bet ja cilvēks baidās no visa, kas ir apkārt viņam, pat mazs bērns, tad sanāk, ka viņš glābj patstāvīgi savu dzīvi. Izdzīvot, lai ko tas arī nemaksātu. Tas ir pretdabiski.
Protams, ka bērnība, ne viens no viņiem neteiks: ’’Es baidos no cilvēkiem”- tāpēc, ka tad šīs bailes liekas normālas, un piešķir tam citu nokrāsu, viņas nav mokošas, ne patoloģiskas. Tieši no šim sajūtām bērnam vajag pariet uz mīlestības stāvokli, mīlestību pret cilvēkiem. Šis ir patstāvīgs attīstības process, un šinī ceļa atradīsies daudz un dažādu šķēršļu. Ir atkarīgs no vecākiem kā ‘viņi palīdzēs šos šķēršļus pārkāpt.
Šī tipa cilvēki mīl izjust bailes. Viņi pat iet un meklē savu baiļu objektu, lai izjustu asas sajūtas. Tieši viņi ir paši lielākie šausmu filmu cienītāji. Viņiem patīk kompānijās staigāt pa tumšu mežu vai kapsētu. Tas viņiem dod emocionālu piepildījumu, uzjundot emocijas. Tad kad viņi pieaug, šinī procesā var iemācīties iziet no savām bailēm, attīstot sevī mīlestību un empātiju. To var sākt no mīlestības pret dabu, dzīvniekiem, un pakāpeniski pārejot uz mīlestību pret cilvēkiem. Izvedot savas bailes uz āru. Koncentrējoties nevis sevī, savām iekšējām sajūtām, bet mēģinot saprast ,izjust otru cilvēku. Iejūtoties kā aktiera lomā, it kā tu spēlētu viņu. Iestrēgstot savās bērnības bailēs, bailes kļūst par nopietniem šķēršļiem adaptēties kolektīvā. Tas, kas sākās kā sīkums, pāraug daudz lielākā, vispārinātā. Viņu patstāvīgi krata no domas, ka visi uz viņu skatās. Viņam liekas, ka visi redz visus viņa trūkumus, redz, piemēram, ka viņš ir neveikls, nesmuks, resns. Viņš iztēlojās kā citi bērni smejas par viņu. Viņa tēlainais prāts patstāvīgi zīmē visas iespējamās scēnas kur viņš tiek apsmiets, tādā veidā aizvedot arvien tālāk un tālāk no tā, kas īstenībā notiek.
Audzināšana ģimenē.
Pie labvēlīgiem ģimenes un sociālajiem apstākļiem šis bērns ātri iemācās pārdzīvot līdzi, just līdz: viņš attīsta savas jūtas caur labu emocionālo saikni a r saviem vecākiem, caur klasisko literatūru, pirmo mīlestību. Ļaujot viņam krāsot savā istabā uz sienām.
Pie nelabvēlīgiem ģimenes apstākļiem viņi tā arī neiemācas izjust mīlestības jūtas, paliekot savās baiļu sajūtās. Tas varētu notikt ģimenēs, kurās vīrs un sieva izdzīvo sado-mazohista scenāriju ar patstāvīgiem kautiņiem, skandāliem.
Tādā ģimenē bērns dzīvo patstāvīgās bailēs būt sodītam fiziski, viņš baidās arī par savu mammu ar kuru viņam ir emocionāla saikne. Eļļu ugunij pielej situācija skolā. Bieži bērni iestrēgst baiļu sajūtā no tā, ka tiek apsmieti no savu vienaudžu puses.
Būtība bailes no cilvēkiem ir sajūta, ka katrs ir bīstams un mēģina tevi ‘’apēst’
Cilvēki ar šādām bailēm vienmēr atrod iemeslu , lai par kaut ko baidītos vai uztrauktos.
Cilvēki, kas mēģina viņiem palīdzēt tikt galā ar bailēm no cilvēkiem, mēģina izveidot viņiem pareizu būtības redzējumu ,lai viņi saprastu un apzinātos, ka īstenība baidīties ta nav par ko. Ka tā ir tikai viņu pašu baiļu iztēle-iracionāla spēle.
Ar prātu jau viņš saprot un piekrīt viņiem, bet bailes no tā nekur nepazūd, jo pati baiļu sakne nav atrasta. Var skaitīt mantras no rīta līdz vakaram, bet tās , izņemot kā pagaidu atvieglojumu, vairāk neko citu nedos. Tikko kā viņš nokļūst situācijā, kur viņam tiek veltīta uzmanība, bailes atkal parādīsies. Patstāvīgie mēģinājumi izbēgt no viņām paliek arvien mokošāki un mokošāki.
Aiz to, ka citas emocijas šie cilvēki nespēj just, viņi var cieši iestrēgt šinī baiļu sajūtā. Viņiem jau vairs nav kur likties no tā spilgtā, spēcīgā pārdzīvojums, to nevar aizdzīt kā uzmācīgu mušu. Un lai kā viņiem pašiem neliktos, ka viņi cenšas atbrīvoties un aizbēgt, īstenība viņi vienmēr atrod iemeslu, lai izjustu šīs bailes, domātu par viņām, atgrieztos pie viņām. Viņas dod tiem visspēcīgākos pārdzīvojumus dzīvē!
Savādi-kāds padomās , bet ir taču iemīlēšanās stāvokļi, laimes stāvokļi, labsajūtas. Jā, viņi ir, bet tie ir kad tu, proti, tos izjust , kad tu esi pareizi attīstījis savas dabas dotās īpašības. Kad tu saņem veselīgas iemaņas un zināšanas kā kontaktēties ar cilvēkiem, saņemot no tā milzīgu baudu. Kad tavas dabas dotās raksturīgas iezīmes nav attīstītas, viņas vienalga pieprasa piepildījumu. Piepildās kā nu vien māk. Ar bailēm.
Bailes no cilvēkiem aug kā zirnekļa tīkls, sasaistot dzīves situācijas, kur vienmēr klāt ir bailes. Viņiem liekas, ka apkārt visi tikai skatās uz viņiem un smejas par viņiem. Atnākot uz veikalu vai bibliotēku , viņi bieži jūtās, ka it kā par ilgu izvēlētos produktus vai grāmatu, jūtot, ka visi uz viņiem skatās un domā :’’Ko viņš tur pusstundu nemās, kā veca vecene, bremze kaut kāds!’’.Pēc tāda apmeklējuma viņi bēg uz mājām, jo tikai tur viņi jūtas pasargāti. Un vēlme piedalīties sociālajā dzīve , iziet cilvēkos, noplok līdz minimumam.
Esot šajā baiļu stāvokli rodas pilnīgi neadekvāta reakcija pret citiem cilvēkiem. Viņi nav spējīgi veidot emocionālu kontaktu ar sarunu biedru. Ar laiku bailes pieaug, dzīve pārvēršas mokošāka. Tas var nonākt līdz tam , ka cilvēks sāk baidīties iziet no mājām uz veikalu. Viņš baidās, ka viņam sāksies panika, ja kāds kaut ko paprasīs.
Cilvēki tādā stāvoklī nevar pilnvērtīgi strādāt, viņi nevar runāt pa telefonu, viņi sarkst, ja tas jādara, sirds atkal sāk dauzīties ātrāk, bet smadzenes šinī momentā piln;igi atslēdzās. Kad cilvēks neiziet no dzīvokļa – tas ir stāvoklis, kad jau ir vajadzīga psihologa iejaukšanās.Bieži no malas šo stāvokli apskaidro šādi:’ ’Normāls cilvēks bija, strādāja par pasniedzēju, bet pēc tam viņa bailes saasinājās un pārvērtās par fobiju.’’ Tā nemēdz būt, īstenībā viņš jau bija dzīvojis šajā baiļu stāvokli.
Superīgs raksts.
Pašam pamatskolas laikā arī bija sociofobija, tas ir vienkārši briesmīgi. Tu zini, ka tas nav nekas īpašs, bet ķermenis sāk uztraukties pats no sevis.
Meklējiet atbildes un padomus pie Sātana! Tad vairs nebūs ne tumsas, ne cilvēku bail.
Laikam man ar viņa ir, jo kad izgāju klases, cilvēku priekšā, man šķiet, ka man seja kļūst sarkana kā biete (lai gan es nezinu, vai tā ir), sāk raustīties valoda un ir baigais uztraukums... 
