Tādējādi Džo Dispenza pierādīja, ka smadzenēm un neironiem nav nekādas atšķirības starp reālu un iztēlotu pieredzi. Un tas nozīmē, ka, ja mēs veltām uzmanību negatīvām domām, mūsu smadzenes to uztver kā realitāti un izsauc attiecīgas izmaiņas ķermenī. Piemēram, slimības, bailes, depresiju, dusmu uzliesmojumus utt.
Doktors Džo Dispenza (Joe Dispenza) – bioķīmiķis, neirofiziologs, neiropsihologs, hiropraktiķis – bija viens no pirmajiem, kurš no zinātniskā viedokļa sāka pētīt apziņas ietekmi uz realitāti. Viņa teorija par saikni starp matēriju un apziņu atnesa viņam pasaules slavu pēc dokumentālās filmas “Mēs zinām, ko dara signāls” iznākšanas.
Galvenā atklājuma, ko veica Džo Dispenza, atslēga slēpjas tajā, ka smadzenes neatšķir fiziskus pārdzīvojumus no dvēseliskiem. Vienkārši sakot, “pelēkās vielas” šūniņas absolūti neatšķir reālo jeb materiālo, no iztēlotā jeb domām.
Reti kurš zina, ka doktora pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi. Pēc tam, kad Džo Dispenzu notrieca auto, ārsti viņam piedāvāja bojātos skriemeļus nostiprināt ar implanta palīdzību, kas nākotnē varēja novest pie pastāvīgām sāpēm. Pēc ārstu domām tikai tā viņš atkal varētu sākt staigāt. Bet Dispenza nolēma mest izaicinājumu tradicionālajai medicīnai un atjaunot savu veselību ar domu spēka palīdzību. Tikai pēc 9 terapijas mēnešiem viņš atkal varēja staigāt. Tas tad arī kļuva par grūdienu apziņas iespēju izpētei.
Pirmais solis uz šī ceļa bija to cilvēku, kuri pārcietuši “spontānas remisijas” pieredzi, uzklausīšana. Tā ir spontāna un pēc ārstu domām neiespējama izdziedināšanās bez tradicionālās ārstēšanas. Aptauju rezultātā Dispenza noskaidroja, ka visi cilvēki ar līdzīgu pieredzi bija pārliecināti par to, ka doma ir stiprāka par matēriju un spēj izdziedēt jebkuru slimību.
Neironu tīkls
Doktora Dispenzas teorija stāsta par to, ka ikreiz, pārdzīvojot kādu pieredzi, mēs smadzenēs “aktivizējam” milzīgu neironu skaitu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli.
Tieši fenomenālais apziņas spēks, pateicoties koncentrēšanās spējām, rada tā sauktās sinaptiskās saites – saites starp neironiem. Atkārtojošies pārdzīvojumi (situācijas, domas, jūtas) rada noturīgus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls pēc savas būtības ir noteiktas atmiņas, uz kā pamata ķermenis nākotnē attiecīgi reaģēs uz līdzīgiem objektiem vai situācijām.
Saskaņā ar Dispenzu visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neirotīklos, kuri veido to, kā uztveram un sajūtam pasauli kopumā un tās konkrētus objektus atsevišķi. Tādējādi mums tikai liekas, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā to lielais vairums ir ieprogrammēts noturīgās neironu saitēs. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai otru neironu tīklu, kurš savukārt izsauc noteiktu ķīmisku reakciju kopumu organismā. Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā: bēgt vai sastingt, priecāties vai skumt, satraukties vai ieslīgt apātijā utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā neirotīklu radīts ķīmisku procesu rezultāts, kas sakņojas pagātnes pieredzē. Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti ne tādu, kāda tā ir, bet gan interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pieņēmumiem, kas radušies pagātnē.
Galvenais likums neirofizioloģijā skan tā: nervi, kuri tiek izmantoti kopā, savienojas. Tas nozīmē, ka neirotīkli veidojas noteiktas pieredzes atkārtošanas un nostiprināšanas rezultātā. Savukārt, ja pieredze ilgstoši netiek izmantota, neirotīkls sairst. Tādējādi pieradums izveidojas, ja regulāri “nospiežam” vienu un to pašu neirotīkla pogu. Tā formējas automātiskas reakcijas un nosacījuma refleksi – vēl neesat paguvis apdomāt vai apzināt to, kas notiek, bet jūsu ķermenis jau reaģē noteiktā veidā.
Uzmanības spēks
Tikai padomājiet – mūsu raksturs, ieradumi, personība ir vien noturīgu neirotīklu komplekts, kuru mēs jebkurā brīdī varam atslābināt vai nostiprināt, pateicoties apzinātai īstenības uztverei. Koncentrējot uzmanību apzināti un selektīvi uz to, ko vēlamies sasniegt, mēs radām jaunus neironu tīklus.
Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka smadzenes ir statiskas, taču neirofiziologu pētījumi rāda, ka absolūti jebkura sīkākā pieredze rada tajās tūkstošiem un miljoniem neironu izmaiņu, kuri ietekmē organismu kopumā. Savā grāmatā “Smadzeņu evolūcija, māksla izmainīt apziņu” Džo Dispenza uzdod loģisku jautājumu: “Ja ar savas domāšanas palīdzību spējam organismā izsaukt noteiktu negatīvu stāvokli, vai beigu beigās šis anomālais stāvoklis nekļūs par normu?”
Dispenza veica īpašu eksperimentu, lai apstiprinātu mūsu apziņas iespējas.
Vienas grupas cilvēki katru dienu stundas garumā ar vienu un to pašu pirkstu klikšķināja atsperes mehānismu. Otras grupas cilvēki iztēlojās, ka to dara. Rezultātā pirmās grupas cilvēku pirksts kļuva par 30% stiprāks, bet otrās – par 22%. Šāda tīri iedomātas praktikas ietekme uz fiziskajiem parametriem ir neironu tīklu darbības rezultāts. Tādējādi Džo Dispenza pierādīja, ka smadzenēm un neironiem nav nekādas atšķirības starp reālu un iztēlotu pieredzi. Un tas nozīmē, ka, ja mēs veltām uzmanību negatīvām domām, mūsu smadzenes to uztver kā realitāti un izsauc attiecīgas izmaiņas ķermenī. Piemēram, slimības, bailes, depresiju, dusmu uzliesmojumus utt.
Kur rodas grābekļi?
Vēl viens Džo Dispenzas pētījumu secinājums attiecas uz mūsu emocijām. Noturīgi neironu tīkli veido emocionālās uzvedības neapzinātus modeļus, t.i., noslieci uz vienām vai otrām emocionālās reaģēšanas formām. Tas savukārt noved pie dzīves pieredzes, kas atkārtojas.
Mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem tikai tāpēc, ka neaptveram to parādīšanās iemeslus. Bet iemesls ir vienkāršs – katra emocija ir “sajūtama” kā sekas organismā radīto ķīmisko vielu komplektācijai, un mūsu organisms kļūst savā veidā “atkarīgs” no šiem ķīmiskajiem savienojumiem. Apzinoties šo atkarību tieši kā fizioloģisku atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no tās atbrīvoties.
Apzinātība – apziņas evolūcija
Doktors Dispenza: “Kāpēc gaidīt kādu īpašu momentu vai jaunā gada sākumu, lai sāktu kardināli mainīt savu domāšanu un dzīvi uz labo pusi? Vienkārši sāciet darīt to tūdaļ – pārtrauciet to negatīvo momentu atkārtošanos, no kuriem vēlaties atbrīvoties, piemēram, no rīta sev sakiet: “Šo dienu es nodzīvošu, nevienu nenosodot” vai “Šodien es nečīkstēšu un nežēlošos par visu pēc kārtas”, vai “Šodien es neaizsvilšos.””
Centieties kaut ko darīt citādi, piemēram, ja sākumā mazgājāties un tad tīrījāt zobus, izdariet otrādi. Vai ņemiet un piedodiet kādam. Tāpat vien. Lauziet ierastās konstrukcijas! Un jūs sajutīsiet neparastas un ļoti patīkamas emocijas. Jums patiks, nemaz nerunājot par tiem globālajiem procesiem, kurus būsiet aizsācis savā ķermenī un prātā! Sāciet pierast prātot par sevi un sarunāties ar sevi kā ar labāko draugu.
Domāšanas izmaiņas noved pie dziļām izmaiņām fiziskajā ķermenī. Ja cilvēks aizdomājas, bezkaislīgi palūkojoties uz sevi no malas,:
“Kas es esmu?
Kāpēc man ir slikti?
Kāpēc dzīvoju tā, kā nevēlos?
Kas man sevī ir jāizmaina?
Kas tieši man traucē?
No kā es vēlos atbrīvoties?”
utt. un sajūt spēcīgu vēlmi nereaģēt kā iepriekš vai arī nerīkoties kā agrāk – tas nozīmē, ka viņš ir izgājis “apzināšanās” procesu. Tā ir iekšēja evolūcija. Šajā brīdī ir noticis lēciens. Attiecīgi sāk mainīties personība, bet jaunajai personībai vajag jaunu ķermeni.
Tā notiek spontānās izdziedināšanās – ar jauno apziņu slimība vairs nespēj palikt ķermenī, jo mainās visa organisma bioķīmija (mēs mainām domas, un no tā mainās ķīmisko elementu sastāvs, kas piedalās šajos procesos, mūsu iekšējā vide kļūst toksiska slimībai), un cilvēks atveseļojas.
Un vēl Dispenza iesaka: “Nekad nepārstājiet mācīties! Vislabāk informācija uzsūcas, ja cilvēks ir izbrīnīts. Centieties katru dienu uzzināt ko jaunu – tas paplašina un trenē mūsu smadzenes, radot jaunus neironu tīklus, kas savukārt mainīs un attīstīs jūsu apzinātās domāšanas spējas, kas palīdzēs modelēt jūsu personisko laimīgo un pilnvērtīgo realitāti.”
“Par galveno ieradumu lai kļūst ieradums būt pašam sev”.
Džo Dispenza
