Izdegšanas sindroms7

Rezistences posms

To sauc arī par adaptācijas stadiju, kas iestājas jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības dēļ. Organisms vai nu tiek, vai netiek galā ar stresa faktoru. To nosaka gan faktora stiprums, gan konkrētā cilvēka spēja sadzīvot ar stresu. Neizturīgāki pret stresu ir mazi bērni un gados vecāki ļaudis, tāpat arī cilvēki ar vāju veselību, arī tie, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm. Liela loma ir temperamentam, iedzimtībai, līdzšinējai dzīves pieredzei. Jo stresaināka bijusi cilvēka dzīve, jo mazāka ir iespēja tikt galā ar kārtējo stresu.

Ļoti svarīga ir arī sociālā vide: ja cilvēks saņem emocionālu atbalstu ģimenē vai arī ir sociāli labi nodrošināts un jūtas aizsargāts, tad vieglāk tiek galā ar savām problēmām. Viens cilvēks varbūt var stresa apstākļos nostrādāt mēnesi, otrs — desmit gadu; daži nespēj strādāt naktīs, citi nav piemēroti darbam ar cilvēkiem utt. Mums pašiem jāsaprot, kas katram ir pieņemams un kas ir par grūtu. Būtu vislabāk, ja ikviens par to padomātu, izvēloties profesiju.

Rezistences posmā cilvēks spēj paveikt pat 2–3 reizes vairāk darba nekā pirms tam, turklāt pašam liekas, ka viss ir kārtībā. To diemžēl mēdz izmantot darba devēji, pamazām palielinot darbinieku slodzi.

«Ja tas turpinās ilgstoši, mūsu rezistence, mūsu spēja sadzīvot ar stresu sāk mazināties, spēki iet uz beigām un attīstās izsīkums. Darbinieks sāk slimot, un te nav runa tikai par vienu slimību, jo sevi liek manīt arī senas hroniskās vainas; mums ir darīšana ar īstu izsīkumu,» stāsta L. Stoligvo.

«Cilvēks ļoti bieži nesaprot, kas notiek. Viņš min divus attaisnojumus — «es taču neatradīšu citu darbu» un «pārējie arī tā strādā». Izrādās, ka pārējie arī slimo un jau ir runa par slimu uzņēmumu ar slimu vadību. Cilvēks ir izmisumā un nezina, ko darīt tālāk. Bet varbūt, lai nenovestu sevi līdz tādam izsīkumam, jābūt drosmīgākiem un jāsāk runāt par savām tiesībām.»

Izsīkuma posms

Tas iestājas ilgstošas stresa faktoru iedarbības dēļ, un tad tiešām ir klāt izdegšanas sindroms — sarežģīts psihofizioloģisks stāvoklis, kurš sevī ietver gan emocionālo, gan domāšanas, gan fizisko izsīkumu. Šīs stadijas simptomi atgādina trauksmes reakciju, taču jau iegūst patoloģijas iezīmes.

Smagais darbs ar cilvēkiem

Izdegšanas sindromam visvairāk pakļauti tie, kuru darbs prasa nepārtrauktu komunicēšanos ar citiem cilvēkiem: skolotāji, menedžeri, mediķi, uzziņu dienestu darbinieki u. c. Viņiem darba kontaktos jāapslāpē savas emocijas, arī negatīvās, un jācenšas veidot sarunu korekti, kaut gan pārējie reizēm izgāž uz viņiem savu neapmierinātību un visas pretenzijas. Maksa par to var būt nežēlīgi liela, tāpēc ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai pazeminātu stresa pakāpi, un arī stresa menedžmenta apguve, lai šie cilvēki prastu mazināt stresu paši.

Ladas Stoligvo, psihiatres un psihodinamiskās psihoterapeites pieredze

Galvenās sūdzības izdegšanas sindroma stadijā

Emocionālajā sfērā: apātija, nevēlēšanās neko darīt, interešu trūkums, skumjas, nomāktība; nemiers, uzbudinājuma sajūta un bažas, īgnums. Lai cik dīvaini tas būtu, šādam cilvēkam raksturīgas pārmērīgas rūpes par citiem, tajā pašā laikā savu jūtu noliegšana un absolūta savu vajadzību ignorēšana. Ar uzvedību saistītās sūdzības: parādās saskarsmes grūtības, raudulīgums vai kašķīgums, cilvēks nepamatoti saskata aizvainojošus momentus citu izteikumos. Nespēja atpūsties, atslābināties, mokoša spriedzes sajūta, spontānas dusmu lēkmes, rīcības lietderīguma samazināšanās. Ar domāšanu saistītās sūdzības: kļūst grūtāk koncentrēties, samazinās lēmumu pieņemšanas spēja pat nebūtiskos jautājumos. Zūd loģisku spriedumu veidošanas spēja. Tā ir izdegšana, bet var būt, ka jau pievienojas nopietnāki garīgi traucējumi. Fiziskajā veselībā: nogurums, slikts miegs, visai bieži dažādas sāpes — sāp galva, vēders, sprands; paaugstināts, pazemināts vai svārstīgs asinsspiediens; gremošanas traucējumi un hronisku slimību paasinājums vai akūtu situāciju attīstība, piemēram, hipertoniskā krīze. Astēnija — viegla nogurdināmība ar emocionālu nestabilitāti.

Lai neizdegtu

Svarīgi, lai cilvēkam būtu ne tikai darbs, bet arī pilnvērtīga atpūta, lai būtu draugi, ar kuriem iespējams runāt par kaut ko citu, nevis par darbu. Profesijā jāatrod laiks mācībām un kvalifikācijas celšanai, jātiekas ar kolēģiem, lai apmainītos ar nozares jaunumiem. Darbā vismaz ceturtdaļa laika jāatvēl nevis rutīnai, bet saskarsmei ar jaunu informāciju. Vēlami fiziski vingrinājumi, sabalansēta diēta. Jārūpējas, lai ēšana būtu patīkams process, nevis mehāniska gremošana, skatoties TV ziņas. Izgaršojiet katru kumosu, varbūt padomājiet par cilvēkiem, kas ieguldījuši savu darbu produktu tapšanā. Laipni runājiet ar cilvēkiem, kurus diendienā sastopat — pārdevējiem, konduktoriem, namu pārvaldes darbiniekiem u. c. Ja mēs esam pozitīvi noskaņoti pret citiem, tad lielākoties — kaut arī ne vienmēr — viņi pret mums arī izturēsies labvēlīgi. Ja uztversim otru cilvēku kā sev līdzīgu, atradīsim kādus saskarsmes punktus arī konfliktsituācijā. Padomājiet, vai ikdienā neesat kļuvuši par tādiem kā automātiem, kas mehāniski veic maršrutu: mājas–darbs–veikals–mājas. Apzināti mēģiniet izjaukt rutīnu: kaut vai iet uz darbu katrreiz pa citu ceļu, apmeklējiet arī citus veikalus, mēģiniet izvēlēties dažādus produktus. Jācenšas dzīvot apzināti, saprast, par ko un kā jūs domājat, kā formulējat to, kā uzrunājat sevi, vēršoties pie savas personības iekšējā dialogā. Pamēģiniet apzināties pirmo domu, ar kuru no rīta pienākat pie spoguļa un ieraugāt savu attēlu. Ja šī doma ir negatīva, jūs nemanāmi sevi gremdējat. Iemācieties uzsmaidīt. Ja jūs uzsmaidāt sev, ja uzsmaidāt otram cilvēkam, stress mazinās. *