›

Gardakas senes Latvija 4

42 0

Lai sēne tiktu labāko ēdamo godā, tai jābūt ne vien ar tīkamu garšu un atzīstamu uzturvērtību, bet arī izskatīgai un puslīdz viegli pagatavojamai. Protams, laba garša vai izskats ir pa daļai subjektīvi jēdzieni, tāpēc neizbēgami mazliet subjektīva ir arī veidotā labo ēdamo sēņu izlase.

Bekas

Bekas ar baravikām priekšgalā viennozīmīgi ir pašas iecienītākās ēdamās sēnes! Latvijā ir zināms gandrīz pussimts beku sugu, un tikai viena no tām acīmredzot ir mēreni indīga (ārkārtīgi retā velna beka), bet dažas - neēdamas nejaukās garšas dēļ (žultsbeka, sakņkāta beka, resnkāta beka u.c). Pārējās bekas ir cepamas bez iepriekšējas novārīšanas (izņemot raganbeku un ļoti reto pārslaino beku) vai gatavojamas daždažādos citos veidos.

Baravikas

Baravikai nekādas gastronomiskās rekomendācijas nav vajadzīgas: ikviens zina, ka tā ir sēņu karaliene! Ja precīzi, tad Latvijā aug četras baraviku sugas: egļu baravika, priežu baravika, bērzu baravika un vasaras baravika jeb, citā vārdā, ozolu baravika.* Kā rāda paši nosaukumi, šīs baravikas sastopamas dažādu koku sabiedrībā un aug nedaudz atšķirīgos laikaposmos, tām mazliet atšķiras arī cepurītes krāsa, kātiņa virsmas faktūra un vēl dažas sīkas nianses. Tomēr kopumā visu četru sugu baravikas ir savā starpā visai līdzīgas, tajā skaitā – arī pēc garšas un uzturvērtības. Visbiežāk sastopamas ir egļu un priežu baravikas.

nbspApscaronubekaGan... Autors: Kojotsuns Gardakas senes Latvija

Apšubeka

Gan apšubekas, gan tām līdzīgie lācīši ir pamatīgas bekas ar cepurītēm sarkanīgos toņos (izņemot vienu sugu) un baltiem kātiņiem, kurus klāj sīkas zvīņas - melnas, sarkanīgas vai baltas. Šo beku mīkstums griezumu vietās uzkrītoši krāsojas tumšāks, dažai beigu beigās kļūstot pat gandrīz melns. Pateicoties iespaidīgajam izskatam, teicamajai garšai un stingrajai konsistencei, apšubekas un lācīši daudz neatpaliek popularitātē no baravikām. Nozīmīgi ir arī tas, ka šo sugu bekas salīdzinoši reti ir tārpainas. Pati izplatītākā no šādām bekām Latvijā ir parastā apšubeka (jeb apškundziņš) un dzeltenbrūnā apšubeka, jau manāmi retāk ir sastopams sila lācītis, bet vēl retāk - ozolu lācītis, brūnā apšubekaun baltā apšubeka.*

izveidot rakstu izveidot testu

Berzubekas

Tā ka baravikas parasti neaug tik raženi, kā varētu vēlēties, sēņotāji labprāt ievāc arī tām ārēji diezgan līdzīgās, tomēr ne tik vērtīgās bērzubekas. Patiesībā bērzubekas gan ir vairāk radniecīgas apšubekām un lācīšiem, tikai mazākas, ar tievākiem kātiņiem un neizceļas ar tik krāšņām cepurītēm. Pretstatā apšubekām un lācīšiem, bērzubeku mīkstums griezumā krāsu nemaina vai arī maina ļoti maz. Latvijā aug vismaz piecas bērzubeku sugas. Visādā ziņā vērtīgākā ir melnā bērzubeka, kura, kamēr vēl jauna, daudz neatpaliek no baravikas, taču ir arī viena no Latvijā visretāk sastopamajām. Vismazāk vērtīga ir purva bērzubeka: no visām ļumīgākā, nogriezta visātrāk bojājas. Otrajā vietā no beigu gala ir parastā bērzubeka, tādējādi abas visbiežāk sastopamās iznāk arī vismazāk vērtīgās. Kaut kur pa vidu gan sastopamības, gan vērtības ziņā irraibā bērzubeka un sarkstošā bērzubeka.

Samtbekas

Latvijā ir zināmas septiņas sēņu sugas, kurām sarunvalodas nosaukumā figurē vārds “samtbeka”, tomēr ēšanai reāli tiek vāktas tikai divas visvairāk izplatītās un pazīstamākās: raibā samtbeka un kazu samtbeka, kā arī reti sastopamā kastaņbrūnā samtbeka, kuru sēņotāji vienkārši mēdz neatšķirt no kazu samtbekas. Tikai nesen Latvijā konstatētā bifeļādas samtbeka, kura acīmredzot ir trešā pēc sastopamības, tiek praktiski ignorēta, jo aug galvenokārt pilsētvidē, kurā parasti neviens nesēņo (kas principā ir pareizi, jo šādā vidē mēdz būt daudz piesārņojuma, kuru sēnes spēcīgi uzsūc). Trīs pārējās samtbeku sugas ir tik retas, ka tām nav gastronomiskas nozīmes.*
Visas minētās samtbekas, lai arī skaisti samtainas, ir citu beku kompānijā salīdzinoši mazvērtīgas, turklāt ļoti bieži ir tārpainas. Tādējādi visvērtīgākā samtbeka un, par laimi, arī Latvijā visbiežāk sastopamā izrādās akurāt tā, kurai sarunvalodā vārdu “samts” nosaukumā pat neiekļauj: lāčubeka jeb, pilnā zinātniskā vārdā, lāču samtbeka. Šo sēni iecienījušie kukaiņu kāpuri jeb tārpi, pirmkārt, ir lieli, un to izgrauztās ejas ir uzreiz labi pamanāmas pat ar pavāju redzi krēslainā mežā. Otrkārt, pēc mūsu vērojumiem, šie lāčubeku kāpuri, pēc cepurītes sasniegšanas nelabprāt maina pārvietošanās virzienu no vertikāla uz horizontālu. Tāpēc pat sēnei ar stipri izgrauztu kātu cepurīte bieži vien izrādās gandrīz neskarta, izņemot vienīgi vidusdaļu, kuru nav grūti izgriezt. Neesiet slinki un tārpaino lāčubeciņu enerģiski “papreparējiet”!