Man pasvieda labu ideju uztaisīt rakstu par desmitgadu labākajiem spēlētājiem, nu tad arī esmu uztaisījis.
Ceru, ka nebūs nekas jāapstrīd, jo visu esmu izskaidrojis kārtīgi.
Daudz citu futbolu rakstu manā profilā
Desmitgadu labākie spēlētāji13
64
2
1950-60 Alfredo di Stefano. Šajos gados labs protams bija arī Ferencs Puskas, bet nu Stefano izdarīja lielas lietas Madrides Real. Viņš Real komandai palīdzēja uzvarēt piecus Eiropas kausus pēc kārtas, kas ir labākais uzvaras gājiens Eiropas vēsturē. Jāpiemin, ka Stefano vārtus guva visos finālos un pēdējā guva hat-tricku (Puskas guva 4 vārtus), kā arī pēdējajā veiksmīgajā turnīrā viņi guva 6 uzvaras no 7 spēlēm (kopējais šo piecu turnīru rekords ir 25U 4N 6Z). Stefano bija uzbrucējs, bet pārsvarā spēlēja kā uzbrūkošais pussargs, bet spēja spēlēt visur laukumā. Viņš šajā desmitgadē (vairāk jau pēdējajos piecos gados) guva trīs Spāņa labākā spēlētāja balvas un divas pasaules gada labākā spēlētāja balvas. La Liga guva četras reizes.
1960-70 Pelē. Futbola karalis, lai arī esmu Maradonas fans, bet domāju, ka varu arī Pelē nosaukt par pašu labāko spēlētāju vēsturē. Santos viņš deva divus Amerikas kausus, jeb Copa Libertadores, kas bija vienīgie šādi kausi Santos līdz pat 2011. gadam, kad kausu izcīnīt palīdzēja gūt tā teikt, jaunais Pelē – Neymars. Arī vienīgos divus Starpkontinentālos klubu kausus Pelē izdevās dot Santos klubam un līgu guva piecus gadus pēc kārtas, bet kopā sešas reizes.
Protams, ka tas ko Pelē izdarīja Brazīlijas izlasē bija krietni prestižāk – guva divus pasaules kausus desmitgadē, bet kopā guva trīs kausus. Pelē ir daudzi rekordi un daudzkārt ir atzīts par netikai labāko gadsimta futbolistu, bet pat pa labāko gadsimta atlētu un par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem 20 gadsimtā. Savus tūkstošos vārtus (O Milésimo) guva 1969. gadā pret Vasco da Gama, no 11 metru soda sitiena un tas bija visgaidītākais moments visā Brazīlijā.
1970-80 Johans Kruifs. Grūti bija izlemt kuru likt šajā desmitgadē – Bekenbaueru, vai Kruifu, kā arī Gerds Mullers ar Mišelu Platini bija izcili šajā laikā, bet nu tomēr ielikšu Kruifu, jo nu viņš izdarīja lielus darbus ar vājākām komandām, proti Ajax, un Nīderlandi, kamēr Bekenbauers un Mullers bija kopā un ar stabili stiprākām komandām, Bayernu un Vāciju, bet Platini bija labākais tikai gadsimta beigās. Kruifs Ajax komandai guva tās tā laika vienīgos Eiropas kausus – trīs pēc kārtas. Desmitgadē guva divus Eredevisas (Nīderlandes līga) kausus, bet pirms tam izdevās izcīnīt piecus.
Pēc tam pievienojās Barcelonas komandai, bet guva divus kausus piecu gadu laikā. Par gada labāko spēlētāju kļuvis trīs reizes. Nīderlandes izlasi, varētu teikt, ka viens pats, aizveda uz Pasaules kausa finālu 1974. gadā, bet zaudēja, jo kā nu kā, bet stājās pretī Vācijas izlasei, komandai, kas spēlēja mājās un sastāvā bija tādi spēlētāji kā Gerds Mullers un Franzs Bekenbauers. Varbūt nav pie šīs tēmas, bet arī ka menedžeris viņš ir lielisks un pierādījis, ka arī lielisks spēlētājs var un spēj būt lielisks treneris (viņš guva Barcelonas pirmo Eiropas kausu un četrus Līgas kausus pēc kārtas)
1980-90 Djēgo Maradona. Leģenda un labākais driblētājs iespējams visā futbola vēsturē. Šajā desmitgadē, proti, pašos pirmajos piecos gados paspēja divas reizes pāriet par rekordlielām transferu summām, proti uz Barcelonu un uz Napoli, ap 5 miljoniem. FC Barcelona gribēja redzēt viņu darām lielas lietas Barselonā, bet viņam neizdevās izdarīt to kas bija gaidīts un tāpēc Napoli viņu nopirka un nu jāsaka, ka tā nu noteikti nebija kļūda, tas pat bija manuprāt viens no visu laiku veiksmīgākajiem pirkumiem, jo Maradona bija kā no citas planētas šajā komandā, viņš bija neapturams.
Viņš guva divus vienīgos Itālijas augstākās līgas titulus Napoli vēsturē, kā arī izdevās triumfēt UEFA kausa izcīņā, kas arī ir vienīgais kauss Napoli. Tik pat lielisks līderis Maradona bija Argentīnas izlasē, kur gandrīz vai viens pats uzvarēja tai Pasaules kausu 1986. gadā. Atkal ne pa tēmu, bet Maradona pretēji Kruifam nebija lielisks menedžeris un esmu dzirdējis, ka viņš pat tika izmests no visiem trenētajiem klubiem.
1990-1998 Mihaēls Landrups. Es kārtīgi nezināju ko likt šajā desmitgadē, bet paskatījos par Landrupu – palasīju ko saka par viņu citas futbola zvaigznes un leģendas un izlasīju Bekenbauera citātu – Pelē bija labākais 60tajos, Kruifs 70tajos, Maradona 80tajos un Landrups 90tajos – bāc es trāpīju tieši desmitniekā, jo viss šis ir taisīts pēc manām domām un pilnīgi sakrīt ar paša Bekenbauera uzskatu, tagad domāju, ka pēc šī citāta vismaz nevarēs neko apstrīdēt komantāros (bet nav aizliegts izteikt savas domas). Ir ļoti daudz labu citātu par šo spēlētāju un vēl man patīk Roberto Galia teiktais – Esmu spēlējis pret Maradonu, Platini un Baggio, bet spēlētājs kuru redzēju izdarām vislabākās lietas bija Mihaēls Landrups
Ladrupu apbrīnoja arī Kruifs, Platini, Rauls, Romario, Messi un vairāk citi lieliskie spēlētāji. Kapello pateica, (1994. gada Čempionu līgas finālā AC Milāna uzveica ar 4:0 Barcu, kuru vadīja pats Johans Kruifs un kurā spēlēja Landrups) ka baidījās visvairāk no Landrupa, bet Kruifs nedeva spēlēt Mihaēlam un tā arī bija lielākā kļūda
Landrups nav uzvarējis nevienu gada labākā spēlētāja trofeju, bet tika nosaukts par visu laiku labāko Dāņu spēlētāju. Uzvarēja arī ar Barcu Eiropas kausu, bet otrajā finālā, kā jau teicu, guva vienu no smagākajām finālu sakāvēm. Arī guva Barselonā četrus līgas kausu pēc kārtas, kas ir labākais uzvaras gājiens Spānijā priekš Barcas.
1998-2010 Zinedins Zidane. Francijas, Juventus, Real Madrid un visa futbola leģenda. Zizou bija lielisks arī iepriekšējā desmitgadē, bet nu tie bija paši pēdējie gadi, bet labāk pieminēšu arī tos, jo arī tajos bija bezšaubāmi labākais. Šajās desmitgadēs lielisks bija arī Ronaldo Luis Nazario, bet nu nebija viņš tik lielisks kā Zizou. Zidane aizveda Francijas izlasi gandrīz vai viens pats uz pasaules kausa finālu 1998. gadā (pats pirmais fināls Francijas izlasei vēsturē) un arī uzvarēja to.
Tev patiks šie raksti
