Spēles virtuālā pasaule kā tāda nav liela. Tā ir diezgan lineāra, šaura, taču pietiekami detalizēta, lai nerastos šķietamība, ka viss jau ir redzēts un pabūts. Ir arī plašākas, mežainākas vietas, lauki un pat ala. Turklāt spēles pasaule ir piepildīta ar saucamajiem collectables (šanī gadījumā - kastēm, kuros atradīsi noderīgas darbam vajadzīgas mantas) un pārsteigumiem.
Minētājās kastēs, kurus ir izmantojuši iepriekšējie mežsargi - pamanījušies atstāt savas piezīmes. Tādas ir vairākas, un tos lasot, var uzzināt vairāk par stāstu, izprast notikumu, kas ir miglā tīta, kā arī savādās lietas, kas notiek šajā apkārtnē.
Kaut arī Firewatch ir Indie Games un Walking Simulator tipa spēle, no kuras varētu nesagaidīt daudz - tai tomēr ir dažas kvalitatīvas mehānikas un animācijas. Ir šķēršļi, kuri jāpārkāpj. Ir klintis, kuros jāuzrāpjas. Kā arī klinšu kāpšana, izmantojot virvi, kas piestiprināta pie koka. Arī cirvis, kas ļaus nocirst kokus vai atbrīvot ceļu no biezajiem krūmiem. Talkā nāk arī mugursoma, kurā būs viss nepieciešamais, un kurā varēsi glabāt interesantas atrastas lietas, kā arī karte un kompass, kas ļaus iepazīt vairāk šo vidi un orientēties, ja nu gadās apmaldīties. Taču jāatzīst, ka tas nav gluži iespējami, bet karte gan ļoti noder, lai redzētu savu atrašanās vietu un gala mērķi, kurā janokļūst - arī brīžiem kompass, lai noteiktu debess puses.
Bet ar ko tad īsti Firewatch izceļas? Firewatch izceļas ar labu uzrakstītu stāstu, it sevišķi dialogi, kuri ir apbrīnas vērti, jo tiem piemīt pamatīgs spēks, kas atklāti sakot ir spēles pamats un uz kā balstās viss pārējais. Manuprāt, Firewatch dialogi varētu būt viena no dabiskākajiem kāds ir piedzīvots video spēļu industrijā. Tās nav pārbāztas ar klišejām vai pārspīlētas. Tās ir vienkāršas, reālistiskas un dabiskas. Tam visam, protams, ir jāpasakās rakstniekam, kas ir izveidojis šos lieliskos dialogus un arī aktieriem, kas tos ir radījuši dzīvus, jo viņu runa ir apbrīnojami vienkārša nevis mākslīga, neradot priekštatu, ka teksts būtu pārlasīts neskaitāmas reizes, lai beigu beigās izmocītu to īsto rezultātu.
Un tam visam - dialogiem un aktieru balsīm saplūstot spēj kaut ko fascinējošu panākt, proti, neredzot pašus personāžus, un dzirdot vienīgi to balsis, kas skan tikai caur rāciju - iztēlē jau rodas viņu sejas. Tā rezultātā izveidojas pat spilgti personāži ar viņu raksturīgajām iezīmēm, kas ir kaut kas apsveicams. Turklāt tas liek arī spēlētājam just varoņiem vairāk līdzi un izrādīt rūpes pret Henrija un Delailas attiecībām, notikumiem un tā attīstībai.
Protams, spēlē arī novēroju dažas tehniskas kļūmes, kā, piemēram, iestrēgšana animācijas laikā - tad nekas cits vien neatlika, kā restartēt spēli. Šur tur spēle pamanījās ieraustīties un tā tālāk. Taču, atklāti sakot, es tās tehniskās problēmas neņēmu vērā, tos ieraudzīju tikai tad, kad alkaini gribēju tai piekasīties un atrast spēlei “kas te nav līdz galam nostrādāts”. Jāatzīst, ka viss ir nostrādāts godam.