Mans pirmais raksts, ja cilvēki būs atsaucīgi, tad noteikti ievietošu vēl rakstus, protams, pēc publicēšanas laikrakstā. Interesantu lasīšanu, kā arī, ja patika, tad droši ielaiko. p.s. dažas bildes ir no arhīva.
„TROPICANA” uzstājās Jēkabpilī no 15. līdz 19. Jūnijam
Šos lieliskais un pārsteidzošais šovs „TROPICANA” Jēkabpilī bija pirmo reizi. Bija iespēja redzēt elpu aizraujošus priekšnesumus, kuros piedalīsies profesionāļi no Amerikas, Āzijas un Eiropas: viens no pasaules labākajiem iluzionistiem, gaisa vingrotāji, žonglierim, ekvilibristi, akrobāti, klauni un dzīvnieku dresētāji. Lūdzām uz sarunu Filipu-iluzionistu un burvju mākslinieku no Nikaragvas.
Filips van Dīks ir no Nikaragvas, viņš strādā ceļojošajā cirkā jau vairāk kā 6 gadus un viņš ir 28 gadus vecs. Viņam ir draudzene Kristija, kura nodarbojas ar tīģeru dresēšanu, trikiem ar tīģeri. Filipam ir meita Džuljeta, kurai ir 1 gads. Viņi visi kopā darbojas cirkā un turpina ar to saistīt visu savu dzīvi.
Es nekad iepriekš nespētu iedomāties, ka es varētu būt burvju mākslinieks. Agrāk es studēju universitātē par treneri regbijā, bet man bija apnikusi ikdienas rutīna. Gadu no gada, viens un tas pats. Pabeidzis universitāti, es kļuvu par personīgo treneri, taču joprojām sapratu, ka kaut kas trūkst. Tad es sāku meklēt ko tādu, kas man tiešām patīk.
Mana draudzene strādāja cirkā par tīģeru dresētāju, taču viņa aizgāja no tā darba. Es gribēju pamēģināt savu veiksmi cirkā, tāpēc pierunāju viņu atgriezties. Man tas liekas interesanti- izklaidēt cilvēkus. Sākumā strādājot cirkā tīrīju dzīvnieku novietnes un veicu dažādus palīgdarbus. Viss mainījās, kad es ieraudzīju tīģeri, man tas bija kaut kas neiedomājams. Es apbrīnoju, kā viņa spēja barot tīģeri no rokas, kā viņa spēj noskūpstīt viņam pieri, tas viss likās prātam neaptverami. Es viņai jautāju, kā viņa to spēj, kā viņai tas sanāk un vai iemācīs man to, ko dara viņa. Viņa redzēja, ka man ir potenciāls un vēlme mācīties, tāpēc viņa sāka mani izglītot un apmācīt. Es baidījos, no tīģera. Pirms vairākiem gadiem manai draudzenei bija veselības problēmas un viņai nācās braukt uz Norvēģiju, lai varētu izveseļoties. Pirms viņa brauca, viņa man pateica, ka man nāksies strādāt ar tīģeri, ka man nāksies uzstāties, jo pēc 3 dienām ir šovs. Es nebiju vēl pieskāries tīģerim, tāpēc es atteicu, ka tas būs neiespējami, taču viņa man uzticējās. Es sāku strādāt ar tīģeri, pirmais pieskāriens bija neaprakstāms. Pirmais šovs, pirmais pieskāriens, pirmā publika, neaprakstāmas sajūtas.
Es izjutu piepildījuma sajūtu, ko dod cirks.
Kad viņa atgriezās no slimnīcas, viņa aizgāja no darba cirkā, jo saprata, ka es spēšu ar visu tikt galā. Pēc vairāk kā 7 mēnešiem, viņa tomēr atgriezās, taču kā dalībniece uz skatuves. Cirks ir vieta, kurā cilvēki var atpūsties, redzēt daudz ko jaunu, ko vēl nav redzējuši iepriekš.
Pēc kāda laika es uzsāku burvju mākslinieka karjeru, jo trikus biju mācījies, kad biju jauns. Skolā man gāja grūti, es biju maza auguma un masas, mani apcēla, jo biju viegls mērķis. Mans vectēvs tolaik uzstājās ar trikiem vietējos bāros. Reiz viņš pamanīja, ka huligāni mani apceļ, un viņš iemācīja man pāris trikus, ar kuru palīdzību es varēju par sevi pastāvēt.
Kad sāku uzstāties cirkā es sapratu, ka tas ir tas, ko es varu darīt, lai dzīvotu, un tas ir izdevies diezgan labi. Uz skatuves sevi traumējis esmu vienreiz, ļoti spēcīgi salauzu celi, bija nepieciešama operācija. Treniņos esmu ievainojis sevi vairākkārt. Esmu apdedzinājis seju ar uguni, un citas mazākas lietas.
Šai tūrei es trenējos diezgan daudz. Var teikt, ka trenējos no pamošanās brīža, līdz eju gulēt, pa dienu ieturot maltītes un nelielu atpūtu. Pat atpūšoties pie TV, manās rokās bija kāršu komplekts.
Atšķirība starp burvju mākslinieku un iluzionistu ir vienkārša. Burvju mākslinieks liek pārtraukt ticēt tam, kas ir iespējams un neiespējams, liekot tev redzēt ko tādu, kas parādās tā, it kā būtu īsts, bet fiziski-neiespējams. Iluzionists būtu kāds, kurš rāda trikus ar apburošām meitenēm, liekot viņām pazust kastēs un vēlāk parādīties.
Ar burvju trikiem es strādāju ar draugiem un paziņām, dažreiz viņi skatās uz mani tā, it kā es būtu traks. Šovā man ir jāstrādā ar profesionāļiem. Es savus trikus izdomāju pats, taču ir citi triki, kuri ir gadu gaitā pārgājuši no paaudzes paaudzē. Mans mīļākais burvju triks ir ‘’Las Vegasa’’, kuru es izgudroju pats. Trika gaitā ir kaste, kura veras vaļā ar durtiņām. Pirmo reizi atverot kasti, tur nav iekšā nekā, otro reizi, atverot kasti, es ieeju tajā un izeju ar haskiju. Ieejot kastē vēlreiz es izbāžu savas rokas pa caurumiem, kuri ir sānos, parādu, ka viņās nekas nav, apgriežu uz riņķi, un parādās 2 lentas katrā rokā.
Kādreiz uzstāšanās mēdz ‘’noiet greizi’’, tad mēs improvizējam, jo cilvēki patiesībā nezin to, kas notiks un kam būtu jānotiek, tāpēc manā galvā ir idejas, kuras nav pēc plāna. Es varu to visu sagriezt riņķī, un izgāšanos padarīt par kaut ko tādu, kas joprojām būs maģisks, bet tas varētu būt nedaudz grūti, jo tas ir tas, ko es negribēju, taču pūlis to nezin.
Mani kolēģi mani izjokoja uz skatuves. Mans priekšnesums bija paredzēts ar adrenalīnu izraisošu, jeb dramatisku mūziku, taču pirms es sāku rādīt trikus, viņi ieslēdza homoseksuāli vērsta tipa mūziku. Es biju nesaprašanā, domāju, ka tā ir problēma ar audio failiem, taču beigās viss izvērtās labi, pūlis smējās un gavilēja man, kolēģi uznāca uz skatuves un pateica, ka tas bija tikai joks.
Lieta, kāpēc es daru to, ko es daru, ir mīlestība. Mīlestība pret darbu, jo šis darbs ir tas, ko es mīlu, mana ģimene, kas mani vienmēr atbalsta, mana draudzene, kura nāk klajā ar fantastiskām idejām. Man tas patiesībā nav darbs, tā ir izklaide. Mēs katru nedēļu pārvācamies, mēs braucam tūrēs pa visu Eiropu un arī visu pasauli. Šajā tūrē man ļoti patika Rīga, tā ir skaista pilsēta, cilvēki bija lielā sajūsmā par mani un manu komandu, kā arī viss izdevās, kā bija ieplānots, bet ja vieta, kura man patika visvairāk, tad tā būs Spānija.
Skaistākā lieta šajā darbā ir publika. Publika, kura aplaudē un ovācijās bļauj un svilpj. Bieži ir bijuši fani, kuri atnes puķes un pasaka: ‘’Man ļoti patika tava izrāde, es gribētu darīt to, ko dari tu.’’ 2 dienas pēc kādas uzstāšanās, kāda meitene pienāca pie manis. Viņai bija divas gleznas, kurās biju redzams es ar tīģeri, puse manis un puse tīģera. Tas ir fantastiski neaprakstāmi.
Es gribu pateikt lielu paldies savai komandai. Bez viņiem manas uzstāšanās neizdotos. Tā ir Vita, Svetlana, Katja, Vika, Džuljeta, Žanna un mana draudzene- Kristija. Burvju māksliniekiem vajag attīstīties un darīt jebko- tas ir tas, ko mēs darām, mēs darām neiespējamo.
Burvju mākslinieks, tīģeru dresētājs un iluzionists- Filips van Dīks no Nikaragvas
